Vīrieša otrā sirds - prostatas dziedzeris
(priekšdziedzeris)
VISJŪTĪGĀKAIS VĪRIEŠA ORGĀNS
Mācot skolā cilvēka anatomiju, fizioloģiju un dzimumhigiēnu, pasniedzēji nevērš zēnu uzmanību šim orgānam. Mājās arī par to netiek runāts. Un sekas ir patiešām traģiskas. Pēdējo desmitgažu laikā ir spēji samazinājies vecuma slieksnis, kad vīrieši sāk sirgt ar šī orgāna hroniskām kaitēm. Ja XX gadsimta vidū tika uzskatīts, ka šīs kaites ir 60 - 70 gadīgo vīriešu liktenis, tad pašlaik jau 40 gadīgo vīriešu vidū tās dažādā formā ir sastopamas 50% no tiem. Un pat jaunieši biežāk ir sākuši griezties pie ārsta ar prostatas iekaisumiem. Galvenais iemesls ir elementāru normu neievērošana, jo nav priekšstata par tādām.

Priekšdziedzeris, jeb prostata, faktiski ir galvenais dziedzeris, kurš nosaka „vīrieša būtību”. No vienas puses tas nosaka dzimumfunkcijas (erekciju, orgasmu, apaugļošanu), no otras puses, pat supermenis nevarēs „pačurāt”, ja ar dziedzeri nav kas kārtībā. Mediķi (urologi) mēdz teikt - šis dziedzeris ir „bumba ar laika degli”, un šī bumba var nostrādāt jebkurā vecumā. Ja prostatas vēzis reti piemetas vīriešiem līdz 40 gadiem, tad iekaisumi (prostatīts) var skart arī pusaudžus.
                   
                                                                            PROSTATAS DZIEDZERIS

                                                                                        Kur tas atrodas?
Att.1
  PRIEKŠDZIEDZERIS     (prostata) -    
vīrieša nepāra dzimumorgāns, kas atrodas tieši zem urīnpūšļa un ieskauj urīnizvades kanāla augšējo sākumdaļu. Priekšdziedzera garums 3 - 4 cm, platums 3 - 5 cm. Priekšdziedzera dziedzerainā daļa sastāv no 30 40 atsevišķiem dziedzeriem, kuru izvadi atveras urīnizvadkanāla. Tie izdala bālganu, vāji bāzisku sekrētu ar specifisku smaku. Sekrēts sajaucas ar sēklas šķidrumu, ko urīnizvadkanālā ievada abi sēklas izsviedējvadi, un veicina spermatozoīdu kustīgumu. Priekšdziedzera muskuļaino daļu veido gludā muskulatūra, kas saraujoties veicina vienlaicīgu sēklas šķidruma un dziedzera sekrēta izsviešanu urīnizvadkanāla. Turklāt priekšdziedzera muskuļaudi kopā ar urīnpūšļa muskuļaudiem veido urīnpūšļa slēdzējmuskuli.
Att. 2
  
Tikko piedzimušam zēnam priekšdziedzeris ir ļoti maziņš un pēc formas atgādina sirdi. Līdz dzimumnobriešanas sākumam tas ir zirņa lielumā. Sākoties dzimumbriedumam, tas palielinās līdz valrieksta izmēriem un sāk izdalīt sekrētu no speciāliem pauguriņiem, līdzīgiem tiem, kurus mēs redzam uz golfa bumbiņas. Pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas izdalījumu daudzums palielinās un priekšdziedzeris lielākoties kļūst lielāks izmēros gandrīz visiem vīriešiem. Priekšdziedzera dziedzeraudus aizstāj saistaudi, kas var stipri sašaurināt urīnizvadkanālu.

Turpmākajos 20 gados tas pastāvīgi aug izmēros un var sasniegt citrona vai pat greipfrūta izmērus. Tas sāk spiest uz urīnpūsli un izvades kanālu, tādējādi sagādājot to funkciju traucējumus - no strūklas spiediena samazināšanās un sāpīgas urinācijas, līdz pastāvīgai pilēšanai vai pilnīgai urīnas neturēšanai. Priekšdziedzera būtiska palielināšanās automātiski izsauc urinēšanas traucējumus citādāk pilnīgi veselam vīrietim. Audi paliek cietāki un zaudē elastību. Tādu stāvokli sauc par labdabīgu audzēju - to nevar uzskatīt par slimību, tā ir nepatīkama novecošanās procesa sastāvdaļa (kā to apturēt - par to zemāk). Runājot par priekšdziedzera patoloģijām (slimībām) - tās ir vairākas: prostatīts, prostadenīts, prostatas adenoma, prostatas karcionoma (vēzis). Zemāk mēs pieskarsimies iespējamiem profilakses pasākumiem.

Šajā pašā vecumā urīnpūšļa vārsti, kas kontrolē urīna izvadi, sāk zaudēt elastību un paliek ļengani. Pat jauniem cilvēkiem šie vārsti ne vienmēr funkcionē normāli. Dažreiz tie var sarauties - rezultātā notiek aizture. Novājinātie vārsti kombinācijā ar palielinātu priekšdziedzeri sagādā vīrietim daudz nepatikšanu. Viena no tām ir erektīlā disfunkcija. Tā var izpausties dažādi: apgrūtināta erekcija, nespēja ilgi to uzturēt, priekšlaicīgs spermas izvirdums un tml. Priekšdziedzeris nepalielinās vīriešiem, kuriem nefunkcionē sēklinieki. Tas liek domāt, ka priekšdziedzera audu šūnu augšanas procesā piedalās testosterons (vīriešu dzimumhormons). Tātad dzimumfunkcijas normālai veikšanai ir nepieciešams ar to saistīto orgānu un audu (urīnpūslis, priekšdziedzeris, sēklinieku maisiņš, penis un muskuļaudi ap tiem) pareiza darbība un savstarpēja sadarbība. Ja no ierindas iziet viens, tad tiek traucēta arī pārējo darbība.
Att. 3
Profilakse.

Faktiski profilaktiskos pasākumus ir jāsāk jau no pirmajām dienām pēc zēna dzimšanas. Trauksmi ceļ angļu pētnieki - viņi ir secinājuši, ka pamperu un citu vienreizējas lietošanas autiņu izmantošana jaundzimušajiem zēniem, kura pēdējos gados ir nākusi modē, tālākajā perspektīvā var novest pie vīriešu neauglības.

Kas ir šo secinājumu pamatā? Kā jau tika minēts, visiem ar dzimumfukciju saistītiem orgāniem, ir jādarbojas ciešā saistībā - kā orķestrī instrumentiem, ja no ierindas iziet viens, tad izjūk harmonija. Jūs kādreiz esat iedomājušies, kāpēc Dievs vai daba, tik vārīgu orgānu - vīrieša sēkliniekus, ir izmitinājuši ārpus ķermeņa? Izrādās, ka temperatūrai tajos ir jābūt par 2 līdz 4 grādiem zemākai nekā visā ķermenī. Tiem ir brīvi jāelpo.

Nedrīkst pastāvīgi nēsāt pieguļošas apakšbikses, it īpaši no sintētikas. No pastāvīgas ārējo dzimumorgānu pārsildīšanas, ar laiku vīrietim atrofējas sēklinieku darbība, un kā ķēdes reakcija - arī priekšdziedzera normāla funkcionēšana (tagadējo 40 - 50 gadīgo lāsts - atmaksa par totālo modi pastāvīgi valkāt peldbikses un piegulošus džinsus; mode, kura iesākās pagājušā gadsimta 70 tajos gados), kas rada potences vājināšanos un var pāriet pie prostatas palielināšanās - hipertrofijas un ja to neārstē, pat pie tās karcionomas - prostatas vēža un pilnīgas impotences.

Lūk, ko raksta profesors N. Alekseevs savā grāmatā «Par apģērba kaitējumu un par atsegšanās labumu»
- „Vīriešu dzimumdziedzeri atrodas nevis iekšpus organisma, kā sievietēm, bet gan no ārpuses speciālā ādas maisiņā ar liela skaita ielokiem. Tas ir sēklinieku maisiņš, kas izpilda radiatora funkciju, saglabājot savā saturā zemāku temperatūru, nekā pārējā ķermenī. Vēl jo vairāk, daba ir izveidojusi automātisku sēklinieku maisiņa lifta pārvaldes mehānismu. Paaugstinoties apkārtējai temperatūrai tas nolaižas lejā, „attālinās” no ķermeņa, un, pretēji, apkārtējai temperatūrai pazeminoties  paceļas augšā pie ķermeņa.

Visiem autoamatieriem ir zināms, ka, aizsprostojot radiatoru, tie riskē pārkarsēt motoru. Bet tiem pašiem cilvēkiem, vīriešiem, absolūti neienāk prātā, ka, uzģērbjot biksītes, tie ne tikai apgrūtina savas kustības, bet arī bloķē atvēsinošā gaisa piekļuvi pie dabiskā radiatora. Pie tam potences samazināšanās, neauglība un hemoroīdi ir to veselības pašas mazākās problēmas.

Pēdējo  gadu bestsellers, grāmata «Streļņikovas elpošanas vingrošana» (M., Metafora, 2002.g.) pazīstamais ārsts, M. Šetiņins, Dabaszinātņu Akadēmijas prēmijas laureāts raksta: «Pašlaik jauniešu vairākums nēsā biksītes, kas cieši pieguļ dzimumloceklim un sēklinieku maisiņam. Tādējādi oliņas atrodas pa pusei nospiestā stāvoklī, kas sekmē stagnācijas parādības sēkliniekos (tiek nosprostotas sēklas izvades notekas, to artērijas un vēnas, venozais kārklveida pinums, kā arī sēklinieku artērijas un limfvadi).

Pie tam vēl, sēklinieku ādā ir liels daudzums sviedru un taukdziedzeru, kuru funkcija nospiežot tos, tiek izjaukta. Kas attiecas uz dzimumlocekli, tad, atrodoties saspiestā stāvoklī visu dienu (bet daži jaunekļi pat gulēt dodas peldbiksēs), tas pakāpeniski zaudē savu iekšējo tonusu, jo izveidojas asins stagnācija dziļajā artērijā, kas iet katra kavernozā ķermeņa centrā un dziļajā dorsālā vēnā, kur asinis atplūst no kavernozajiem ķermeņiem.

Bet jaunība un veselība,  turpināsim citēt M. Šetiņinu,  ir pilnībā atkarīgi no dzimumsfēras labklājības. „Kad nomirst miesa  pamostas tikumība!“  jokojot, sacīja kāds no Izcilajiem. Es gribu piemetināt: „Bet kopā ar to jebkura slimību kaudze!“ Jo endokrīno un, pirmkārt, dzimumdziedzeru darbība nodrošina labu organisma pretošanās spēju. Un tieši, ar tās pazemināšanos ir izsauktas slimības”.

To pašu piebilst arī Latvijas urologu asociācijas prezidents Alvis Laukmanis, savā intervijā portālam „Kas jauns” 2010. gada 02.jūlijā: “Turklāt tas, ko runā par apspīlēto apakšbikšu kaitējumu, nav gluži bez pamata, jo daba iekārtojusi tā, ka sēklinieka maisiņš atrodas zināmā attālumā no ķermeņa, un tam ir viens mērķis - lai oliņas atrastos mazliet zemākā temperatūrā nekā pārējais ķermenis. Temperatūra spermas produkcijai ir ļoti būtiska. Līdz ar to veļa vai apģērbs, kas stingri piespiež vai karsē, negatīvi ietekmē spermoģenēzi un arī testosterona produkciju, jo tieši sēklinieki ir atbildīgi par testosterona izstrādi. Tas nozīmē: ja sēklinieki atrodas nepiemērotā temperatūrā, to funkcionālās spējas mainās. Veselībai var kaitēt pat nelielas temperatūras izmaiņas”

Nēsāt vajag brīvu veļu, naktī labāk gulēt bez apakšbiksēm; izmantot jebkuru izdevību brīvai gaisa cirkulācijai. Ziemā zem siltās apakšveļas nenēsāt papildus apakšbikses. Vispār atteikties no iespīlētas veļas un virsdrēbēm - piem. bieziem džinsiem vasarā.
Arī krasas temperatūras svārstības šos orgānus ietekmē nelabvēlīgi. Daudzi jaunieši vieglprātīgi uzvedas vasarā peldoties. Pēc peldes nepārģērbj sausu veļu, pat neizgriež peldbikses. Kas notiek? - sākumā, ūdenim iztvaikojot no tām, rodas temperatūras spēja pazemināšanās un vēlāk, tām nožūstot - pārkaršana. Daži rīkojas vēl aplamāk - velk virsbikses uz slapjām peldbiksēm un tā staigā. Ja nav sausas veļas nomaiņai, tad pareizāk būtu izpeldēties kailam un tad uzvilkt sausu veļu. Ja tādas iespējas nav, tad nekādā gadījumā neatstāt slapju veļu zem virsdrēbēm. Bet pēdējos gados ir ienākusi pavisam stulba mode - jaunieši sauļojas un peldas šortos līdz ceļgaliem. Liela ķermeņa daļa tiek pakļauta temperatūras svārstībām. Un daži rīkojas vēl aplamāk - zem šīm šortēm vēl arī ir īsbikses! Divkāršs trieciens...

Līdz galam nav noskaidrots, kāpēc vīrietim paliekot vecākam, sāk palielināties priekšdziedzeris. Viens gan ir skaidrs - priekšdziedzera normālai funkcionēšanai ir nepieciešams regulāri atbrīvoties no tajā uzkrātā sekrēta, lai nerastos stagnācija. Tātad regulāras ejakulācijas, reizi divās trijās dienās. Ja vīrietim nav regulāras dzimumdzīves, izlīdzēt var masturbācija. 2003.gadā Austrālijas pētnieku grupa, kuru vadīja Grehams Gailzs [Giles, G.G.; G. Severi, D.R. English, M.R.E. McCredie, R. Borland, P. Boyle and J.L. Hopper (2003)".Sexual factors and prostate cancer". BJU International.] nāca pie secinājuma, ka bieža masturbācija ļauj novērst priekšdziedzera vēža attīstību vīriešiem, pie tam ir drošāka, nekā bieži seksuāli kontakti ar sievietēm. Īpaši masturbācija vienu reizi nedēļā pazemina vēža attīstības risku vīriešiem, kuri ir vecāki par 50 gadiem. Tā kā ejakulācijas laikā notiek ķēdes reakcija - vienlaicīgi ar sēklas šķidrumu izdalās arī prostatas sekrēts, kurš sajaucas ar to, - tie ir viena procesa neatņemamas sastāvdaļas. Kas notiek, ja mēs šo procesu spēji apturam?

Vienu no koncepcijām izvirza Dr. Langs (Langh, Carolina) - lielākā daļa vīriešu, lai paildzinātu baudu, jūtot ejakulācijas brīža tuvošanos, apstādina to, pārstājot frikcijas (peņa fizisku uzbudināšanu). Daudzi šo metodi viena akta laikā pielieto vairākas reizes. Gadās pat, ka pēc vairāku šādu ciklu pielietošanas, ejakulācija vairs nenotiek. Tātad mēs vardarbīgi pārtraucām dabas ieprogrammēto secību. Un ja to pielieto regulāri? Dr. Langs uzskata, ka viens no prostatas palielināšanās iemesliem kļūstot vecākam, ir šādas darbības rezultāts. Pēc viņa uzskatiem, vīrietim, dzimumakta laikā, pareizāk būtu paildzināt intīmo spēli, bet
uzsākot frikcijas, tās jānoved līdz loģiskam finālam - ejakulācijai, neapturot to (starp citu, vai esat ievērojuši - dzīvnieku tēviņi dzimumakta laikā, nekad neaptur to „baudas paildzināšanai”. Diemžēl datu par priekšdziedzera dinamiku dzīvniekiem nav). Arī masturbējot (īpaši tas attiecas uz jauniešiem) lai pagarinātu baudu - nedrīkst apturēt procesu brīdī, kad tas sasniedz kulmināciju.

Vēl katram vīrietim, neatkarīgi no vecuma, būtu jāpielieto Dr. Kegeļa vingrinājumi. Mēs bieži ļoti rūpējamies par savu izskatu un fizisko kondīciju, pielietojot dažādus vingrinājumus muskuļu tonusa uzlabošanai. Erektilos muskuļus (2.zīm.) arī ir nepieciešams vingrināt. Tie saraujoties atbild gan par erekciju, gan par urīnpūšļa vārstu darbību, gan par sēklas un priekšdziedzera sekrēta ievadīšanu urīnkanālā un izmešanu no tā. Vingrinājumu būtība ir gaužām vienkārša. Tos var pielietot jebkur - darbā, mācību auditorijā, sabiedriskajā transportā, mājās; sēžot, stāvot vai guļot. Vajag ritmiski sasprindzināt urīnizvadkanāla muskuli (tas ir tas pats erektilais muskulis). Sākt ar pārdesmit sasprindzinājumiem divas reizes dienā (otro ieteicams pirms aizmigšanas), pakāpeniski palielinot līdz simtam ciklu vienā reizē. Pēc nedēļas, divām tie, kuriem ir pat nelielas problēmas - piem. neapmierina urīna pārpalikums pēc urinēšanas, jutīs pozitīvu rezultātu. Vēl pēc kāda laika tiem, kam ir problēmas ar erekciju, arī izjutīs progresu.

Arī diētai ir sava nozīme. Mazāk būtu jālieto trekna un asa barība. Pēc statistikas prostatas vēža riskam pakļauj sevi tie vīrieši, kas gaļu lieto biežāk par piecām reizēm nedēļā. Ja ir grūti atteikties no tās, tad biežāk uzturā būtu jālieto putnu gaļa. Ir novērots, ka vitamīna E lietošana kursa veidā, samazina prostatas vēza risku par 34%.

Un galvenais, vīriešiem pēc 40 gadiem būtu divas reizes gadā jāpārbaudās pie urologa.

  
Tātad, lai paildzinātu „vīrieša otrās sirds” normālu funkcionēšanu, ir nepieciešams:

   1.    nepakļaut dzimumorgānu rajonu temperatūras svārstībām - it īpaši pastāvīgai pārsilšanai;
    2.    pievērst uzmanību regulārai ejakulācijai, vardarbīgi neapturot to;
    3.    pielietot Dr. Kegeļa vingrinājumus;
    4.    saprātīga diēta. 
 
Literatūra:
A.    Ustinovs „Vračebnije tajni” 2002
Euds Ben Halims "Uroloģijas jautājumi" 2001
Viljams G. Masters, Virginia E. Johnson, Robert K. “HUMAN SEXUALITY



Hroniskā prostatīta aina
(pēc morfoloģisko un utraskaņas izmeklējumu datiem Maskavas uroloģijas un androloģijas zinātniski-pētnieciskajā un ārstniecības centrā "SANOS")
1.    Prostata
2.    Urīnpūslis
3.    Sēklas pūslīši
4.    Iekšējā uretra
5.    Sēklas izcilnis
6.    Daivu izvadkanāli
7.    Normālās daivas
8.    Daļēji ektazētās daivas
9.      Smagi ektazētās daivas
10.    Smagi ektazētās daivas ar "korķiem"
11.    Mikroabscess ar škidrām strutām
12.    Mikroabscess, pildīts ar blīvu iekaisuma detrītu
13.    Elektrods - kateters
    Kā redzams no attēla, pie hroniska prostatīta daiviņu izvadkanālus noštopē "korķi", bet pašām daiviņām ir strutains saturs, kurš izveidojas mikroorganismu postošās darbības rezultātā.
    Prostatā izveidojas aizvērti strutaini dobumi (mikroabscesi), kuros veģetē "slēptā" slimību izraisošā mikroflora.


Atceraties, ka:

  • Nekad nerēķinieties uz ātru izveseļošanos,  tas ir pašapmāns. Sacītais attiecas uz jebkurām ārstnieciskām metodēm. Ja kāds fenomenāls «ekstrasenss» vai tautas dziednieks, sola jums izdziedēšanos vienā-divos seansos, vairāk netērējiet viņam laiku un naudu.
  • Sakārtota dzimumdzīve ir nepieciešams fons ārstējoties. Vienādi ir nevēlamas gan seksuālas pārmērības, gan ilga atturēšanās.
  • Ja pie prostatīta lietot grādīgus dzērienus pat pa druskai, iekaisuma procesa saasinājums ir gandrīz neizbēgams. Un pretēji, atturēšanās no spirtotiem dzērieniem ir līdzvērtīga labu zāļu pastāvīgam pielietojumam.
  • Pārdzesēšanās, pat īslaicīga, piemēram peldoties dzestrā ūdenī, noved pie saasinājuma. Tāpat, arī pārsilšana - nenēsājiet pastāvīgi pieguļošo apakšveļu.
  • Fiziskais darbs un sports nekaitē prostatai, bet sēdošais dzīves veids apgrūtina ārstēšanu.
  • Asu ēdienu lietošana var izsaukt saasinājumu, bet daži produkti, kas ir kontrindicēti pie kuņģa un aknu saslimšanām, pie prostatīta nenes kaitējumu. Piemēram: etiķis, citroni, skābi augļi un ogas, skābētie kāposti, sālīti gurķi, tomāti un c., trekna un cepta barība. To visu ēdiet uz veselību; izņemot kūpinājumus un asus ēdienus.
  • Hroniski aizcietējumi kavē asinsriti priekšdziedzerī, paasina prostatītu un apgrūtina ārstēšanu. No aizcietējumiem palīdz kustīgais dzīves veids un šķiedrvielu pārpilnība uzturā.
  • Bieža dzimumpartneru  maiņa noved pie savstarpējas apmaiņas ar  mikrofloru, kas mājo dzimumorgānos. Tāda apmaiņa paaugstina mikrofloras agresivitāti, kas pie prostatīta ir galīgi nevēlami.
  • Atbrīvošanās no infekcijas prostatā vēl nav izārstēšanās no prostatīta. Ne mazāk svarīgi ir atbrīvoties no kapilārās asinsrites nepietiekamības. Vislabākais veids - tas ir aparāta “Erektron” pielietojums kursveidīgi (3 -4 kursi gadā pa 15 procedūrām).
  • Ārstēšana ne vienmēr noved pie pilnas izveseļošanās, bet ko tā dara vienmēr - uzlabo stāvokli un samazina sarežģījumu varbūtību. Neprasiet no medicīnas vairāk, nekā tā var paveikt.
  • Nepārspīlējiet prostatīta seku varbūtību. Potences pazemināšanās daudzos gadījumos ir pašiedvesmas rezultāts.
  • Pat gadiem ilgs prostatīts neizslēdz normālu ģimenes (dzimuma) dzīvi.
  • Pat ja ir sasniegta ilgstoša remisija, nenonieciniet periodiski pārbaudīties pie ārsta. Ja stāvoklis atkal pasliktināsies, jūs paši to laicīgi neatklāsiet. Laikā atklāts recidīvs vieglāk padodas ārstēšanai, tādēļ turpiniet izpildīt ārsta priekšrakstus arī remisijas laikā.
 
speciālists-urologs, profesors K. Arnoldī


Vingrinājumi pie prostatīta
 
medicīnisko zinātņu kandidāts, manuālais terapeits S. Makejevs

    Piedāvājam jūsu uzmanībai vingrinājumu kompleksu, kas ir domāti uz stagnācijas parādību novēršanai iegurņa rajonā un prostatīta profilaksi.

Stāvot, sēdus, guļot. Izdariet maksimāli dziļu ieelpu, uzpūtiet vēderu. Aizkavējiet elpu uz 10-12 sekundēm. Pēc tam izelpojiet ar vēderu; pie tam cenšaties, lai tas pilnībā izzustu, it-kā pieliptu pie mugurkaula. Veiciet 3-7 vingrinājumus trīs reizes dienas laikā.

Stāvot, sēdus, guļot. Pēc iespējas stiprāk ievelciet tūpli 8-10 sekunžu laikā. Veiciet 3 vingrinājumus vairākas reizes dienas laikā.

Stāvot. Pārnesiet ķermeņa masu uz labo kāju, atbrīvojot kreiso. Ar to veiciet kustības uz priekšu-atpakaļ (40-100 kustības). Atkārtosiet vingrinājumus, mainot kāju.

Stāvot. Izdariet nelielas sāniskas kustības ar rumpi pa labi un pa kreisi (pa 30 kustībām uz katru pusi). Kustības veiciet vidējā tempā, pie tam kāja ķermeņa noliekšanas pusē var būt saliekta celī.

Stāvot. Lēcieni uz vietas, ar pielēcienu augstuma izmaiņām (gan augstāk, gan zemāk). Vingrinājumu nepieciešams izpildīt kailam. Sākt ar 50 pielēcieniem; pakāpeniski palielinot slodzi, novest līdz 300 pielēcieniem ikdienas. Nebaidieties, ja sākumā jūs jutīsiet diskomfortu un sāpes ģenitāliju rajonā. Nodrošinoties ar rokām, izmēģiniet veikt taisnu špagatu, kājas izvēršot līdz maksimāli iespējamam līmenim. Aizkavēsieties šajā stāvoklī 20-30 sekundes, bet pēc tam pacenšaties kaut vai vēl mazliet palielināt attālumu starp kājām. Šis vingrinājums ir ļoti svarīgs, jo sekmē sasprindzināto gurnu muskuļu izstiepšanos.

Sēdus. Rāpošana uz gūžām. Apsēžaties uz grīdas, izstiepjot kājas uz priekšu un tās izplešot. Pārliekot gūžas, "soļojiet" uz priekšu-atpakaļ 30-50 "soļus" ar katru gūžu.

Guļot uz muguras. Atbalstaties pret grīdu ar pakausi un gūžām tā, lai mugura izliektos virs grīdas. Nofiksējiet šo stāvokli uz 10 sekundēm. Atkārtosiet 3-10 reizes.

Guļot. Vingrinājums "laiviņa". Guļot uz vēdera, rokas gar ķermeni. Bez roku palīdzības vienlaikus izlieciet (atraujiet) no grīdas krūtis un taisnas kājas, atbalstoties tikai uz vēdera. Aizkavēsieties šajā stāvoklī līdz noguruma izjūtai. Atkārtosiet 3 reizes. Nolieciet uz grīdas gumijas bumbu un atgulieties uz tās ar vēderu. Atbalstieties ar rokām pret grīdu, viziniet ķermeni pa bumbu 35 minūšu laikā.

Sēdus. Apsēžaties uz grīdas ar kājām uz priekšu. Nesaliecot kājas ceļos, stiepiet rokas līdz pēdām. Veiciet vingrinājumu ne mazāk kā 35 minūtes ikdienas.

Sēdus. Apsēžaties ar starpenes apgabalu uz lielas tenisa bumbas, atbalstot ķermeņa masu ar rokām. 3-5 minūšu laikā ripiniet bumbu starpenes zonā, pakāpeniski palielinot spiedienu (atbrīvojot rokas). Ar katru reizi sāpju slieksnis palielināsies, un jūs panāksiet pilnīgu sāpju izzusanu.

Stāvoklis "meija". Jūs atbalstaties pret grīdu ar pakausi, pleciem un elkoņiem, ar rokām atbalstot vidukli. Aizkavēsieties šajā stāvoklī uz dažām minūtēm (laiks ir atkarīgs no trenētības līmeņa). Šo vingrinājumu ir labi papildināt ar dziļu elposanu.

Ejot dušā, ieziepējiet ar bērnu dušas gēlu vai ar jebkuru neitrālu krēmu labās rokas (kreilim - kreisās) vidējo vai rādītājpirkstu un ievadiet to anālajā atverē. Pēc tam ar pirkstu veiciet pa zarnas priekšsienu lēnu masāžu, pakāpeniski palielinot spiedienu un pārejot uz apkārtējiem apgabaliem. Ja pašam ir grūti to veikt, palūdziet kādu (sievu, draudzeni), tikai šajā gadījumā uz tās pirksta ir jāuzvelk gumijas uzpirstenis (tie pārdodas aptiekā).
 
    Eksistē daudz citu dabiskas atveseļošanas veidu, cilvēkiem kas cieš no prostatīta. Mēs piedāvājām īpaši efektīvus vingrinājumus, ar kuru palīdzību var ne tikai nostiprināt novājināto zonu (priekšdziedzeri), bet arī panākt saslimšanas izārstēšanos. Komplekss tika izstrādāts vairāku gadu laikā un apstiprināja savu praktisko vērtību regulāri to pielietojot. Visi aprakstīti vingrinājumi ir droši, to izpildes rekomendācijas - laika ilgums, periodiskums, un atkārtojumu daudzums, ir relatīvas. Jums ir jāorientējas uz savām izjūtām, un fiziskas sagatavošanas līmeni. Atceraties par pakāpenisku slodžu palielināšanu. Un ja rodas kādi jautājumi,konsultējieties ar ārstējošo ārstu.

 
Saule pret prostatas (priekšdziedzera) vēzi, un ne tikai...

“Saule, gaiss un ūdens - ir mūsu labākie draugi” - mācīja vecāko paaudzi jaunības gados. Pēc tam, mediķi sāka mūs baidīt, aprakstot saules gaismu tikai melnos toņos. Un tam bija nopietni cēloņi, ir zināmas vairāk kā 25 slimības cilvēkiem, kuru rašanās, vai to pastiprināšanās ir saistītas ar saules izstarojumu. Un to starpā, pats ļaundabīgākais audzējs ir melanoma. Bet pašlaik mediķi arvien biežāk sāk ieskatīties arī dienas spīdekļa derīgajās īpašībās, un pat sāk izmantot tās ārstēšanā.

Saule mīl vīriešus

Ne tik sen, amerikāņu zinātnieki no saulainās Kalifornijas atklāja, ka saule divkārt saīsina prostatas vēža attīstības varbūtību vīriešiem. Briesmīgā slimība bija sastopama retāk tiem, kas lielāku laiku pavadīja saulē. Tādu efektu mediķi skaidro ar D vitamīnu, kas sintezējas mūsu ādā ultravioletu staru (tas ir vienīgais vitamīns, kuru mūsu organisms var «ražot» patstāvīgi, pat pie tā neesamības barībā) iedarbības rezultātā. Zinātnieki uzskata, ka D vitamīns sekmē normālu šūnu augšanu prostatā, un bloķē ļaundabīgo šūnu aktivitāti un izplatīšanos organismā. Cik ļoti tas aktīvi notiek, ir atkarīgs no iedzimtības - no gēnu salikuma, kas regulē D vitamīna aktivitāti. Ir laimīgie, kuriem šīs slimības rašanās varbūtība saules staru iedarbībā saīsinās ne tikai par 50%, bet par 65%.

Mediķi salīdzināja 450 baltos vīriešus no Sanfrancisko, kuriem bija prostatas vēzis, apmēram ar tādu pašu vīriešu grupu, kuriem nebija šīs slimības. Viņi detalizēti novērtēja šo vīriešu savstarpējās attiecības ar sauli: pētīja darba un uzvedības specifiku - pārbaudīja, cik daudz laika tie atradās telpā vai svaigā gaisā. Bet lielākai objektivitātei, salīdzināja ādas krāsu tajās vietās, kur saule nepiekļūst, un kur no tās nenoslēpties: novērtēja pigmentāciju padušu iedobē un uz pieres ar speciāla reflektometra palīdzību, kas izmēra ādas krāsu pēc 100 baļļu sistēmas. Prostatas vēža risks bija divas reizēs zemāks tiem, kuri pavadīja ārpus telpas ne mazāk par 20 stundām nedēļā.

Pievērsiet uzmanību, runa neiet par to, lai aizsargātos no prostatas vēža aktīvi un daudz sauļojoties, ir vienkārši biežāk jābūt ārpus telpas ārā saulē, un dabiski, atvērtākā un vieglā apģērbā. Bet ir slimības, pie kurām sauļošanās process var aizstāt zāles. Kādas?

 
 
Prostatas vēzis

Apkopojot statistikas datus par vīriešu mirstību Latvijā un tās cēloņiem, Latvijas Urologu asociācija (LUA) nonākusi pie šokējošiem secinājumiem. Latvijas vīriešu vidū turpina pieaugt ielaisto uroloģisko slimību skaits. Katru gadu Latvijā tiek reģistrēti vairāki simti jaunu prostatas vēžu slimnieki. Prostatas vēzis ir visbiežāk sastopamā onkoloģiskā slimība vīriešiem Latvijā. Taču no šī audzēja nav jāmirst, savlaicīgi atklāts, tas ir viegli likvidējams.

Ik gadu no uroloģiskajām slimībām mirst simtiem vīriešu. No prostatas (priekšdziedzera) vēža vien 2012. gadā miruši 394 Latvijas vīrieši, bet audzējs diagnosticēts 1039 gadījumos. Līdz šim jaunākais no prostatas vēža mirušais Latvijā vēl nebija sasniedzis 40 gadu vecumu.

Speciālisti ir vienisprātis - viens no iemesliem šādai statistikai ir novēlota vēršanās pēc palīdzības. Ja uroloģiskās slimības atklāj sākumstadijā, tās ir pilnībā izārstējamas. Pat prostatas vēzis ir ārstējama slimība, taču ne ielaistā stadijā. Lai vēzi ārstētu, tas jādiagnosticē agrīnā stadijā - vēl pirms novērojami kādi simptomi, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vīrieši no 40 gadu vecuma, pat ja nav nekādu sūdzību, urologu apmeklētu reizi gadā.

Prostata jeb priekšdziedzeris - dziedzeris, kas ir tikai vīriešiem. Priekšdziedzeris atrodas tieši zem urīnpūšļa, taisnās zarnas priekšpusē. Tas ir aptuveni tik liels kā valrieksts. Vads, pa kuru tek urīns (urīnizvadkanāls), iet tieši caur priekšdziedzeri. Prostata satur šūnas, kas veido šķidrumu (spermu) spermatozoīdu aizsardzībai.
Priekšdziedzeris sāk attīstīties jau pirms dzimšanas un turpina augt, līdz vīrietis kļūst pieaudzis. Šo augšanu veicina vīrišķie hormoni (androgēni). Ja vīrišķo hormonu līmenis ir zems, priekšdziedzeris nesasniedz normālu izmēru. Tomēr vecākiem vīriešiem prostatas daļa, kas atrodas ap urīnizvadkanālu, var atsākt augšanu. To sauc par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH), kuras rezultātā rodas problēmas ar urīna izvadi. LPH ir slimība, kas jāārstē, tomēr tas nav vēzis.

1.1. Sākums
Prostata jeb priekšdziedzeris - dziedzeris, kas ir tikai vīriešiem. Priekšdziedzeris atrodas tieši zem urīnpūšļa, taisnās zarnas priekšpusē. Tas ir aptuveni tik liels kā valrieksts. Vads, pa kuru tek urīns (urīnizvadkanāls), iet tieši caur priekšdziedzeri. Prostata satur šūnas, kas veido šķidrumu (spermu) spermatozoīdu aizsardzībai.
Priekšdziedzeris sāk attīstīties jau pirms dzimšanas un turpina augt, līdz vīrietis kļūst pieaudzis. Šo augšanu veicina vīrišķie hormoni (androgēni). Ja vīrišķo hormonu līmenis ir zems, priekšdziedzeris nesasniedz normālu izmēru. Tomēr vecākiem vīriešiem prostatas daļa, kas atrodas ap urīnizvadkanālu, var atsākt augšanu. To sauc par labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH), kuras rezultātā rodas problēmas ar urīna izvadi. LPH ir slimība, kas jāārstē, tomēr tas nav vēzis.

1.2. Kā rodas prostatas vēzis
Priekšdziedzerī atrodas dažādu tipu šūnas, tomēr gandrīz vienmēr prostatas vēzis sākas dziedzera šūnās. Šo vēža veidu sauc par adenokarcinomu. Turpmākā informācija ir tikai par prostatas adenokarcinomu.
Vairākumā gadījumu prostatas vēzis aug ļoti lēni. Autopsiju rezultāti rāda, ka daudziem vecākiem vīriešiem (un arī jauniem vīriešiem), kas miruši no kādas citas saslimšanas, bijis arī priekšdziedzera vēzis, kas dzīves laikā nav izraisījis nekādas problēmas. Pētījumi pierāda, ka aptuveni septiņiem līdz deviņiem no desmit vīriešiem 80 gadu vecumā ir prostatas vēzis. Un par to nezina nedz viņi paši, nedz arī viņu ārsti.
Daži ārsti uzskata, ka priekšdziedzera vēzis sākas ar ļoti nelielām izmaiņām dziedzera šūnu izmēros un formā. Šīs izmaiņas sauc par prostatas intraepiteliālo neoplāziju. Aptuveni pusei vīriešu 50 gadu vecumā ir intraepiteliālā neoplāzija. Intraepiteliālās neoplāzijas gadījumā ir izmaiņas priekšdziedzera šūnās, ko var saskatīt tikai zem mikroskopa, bet pašas šūnas atrodas savā vietā - tās neizplatās citur, kā to dara vēža šūnas. Šīs izmaiņas var būt gan zemas pakāpes (gandrīz normālas šūnas), gan augstas pakāpes (ļoti izmainītas šūnas).
Ja jums veikta prostatas biopsija, kas uzrāda augstas pakāpes intraepiteliālo neoplāziju, ir lielākas iespējas, ka priekšdziedzerī tomēr ir vēža šūnas. Šajā gadījumā jums nepieciešama rūpīga ārsta novērošana un pēc laika jāveic atkārtota biopsija.

1.3. Kas izraisa prostatas vēzi?
Normālas cilvēka šūnas aug un funkcionē atbilstīgi informācijai, ko satur katras šūnas hromosomas. Hromosomas galvenā sastāvdaļa ir DNS (dezoksiribonukleīnskābe) - lielmolekulārs organiskais savienojums, kas satur ģenētisko informāciju un veido gēna ķīmisko pamatu katrā šūnā. DNS ir ķīmiska vienība, kas nes mūsu gēnus - instrukcijas par to, kā jādarbojas mūsu šūnām. Katra cilvēka šūna satur 23 hromosomu pārus. DNS mums ir iedzimta no vecākiem. Priekšdziedzera vēzi izraisa izmaiņas priekšdziedzera šūnu DNS. Neliela daļa (aptuveni 5-10%) prostatas vēža gadījumu saistīti ar iedzimtību. Priekšdziedzera vēzis var būt saistīts arī ar paaugstinātu dažu hormonu līmeni asinīs. Augstam vīrišķo hormonu (androgēnu) līmenim var izrādīties būtiska nozīme atsevišķos prostatas vēža gadījumos. Dažos pētījumos atklāts, ka vīriešiem ar paaugstinātu IGF-1 hormona līmeni ir lielāka iespēja saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Citos pētījumos šāda sakarība nav atklāta. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.
Lai gan precīzi nav zināms, kas tieši izraisa priekšdziedzera vēzi, tomēr diezgan precīzi iespējams noteikt riska faktorus, kas provocē prostatas vēža attīstību. Riska faktors ir jebkādi apstākļi, kas paaugstina cilvēka iespēju saslimt ar noteiktu slimību. Atšķirīgiem vēža veidiem ir arī atšķirīgi riska faktori. Dažus riska faktorus (piemēram, smēķēšanu) var kontrolēt. Citus (piemēram, pacienta vecumu vai ģimenes anamnēzi) ietekmēt nav iespējams.
Tomēr riska faktors vēl nav noteicošais slimības attīstībā. Lielākā daļa cilvēku, kam ir viens vai vairāki riska faktori, nekad nesaslimst ar vēzi, toties cilvēkam, kam ir vēzis, var nebūt neviena no riska faktoriem. Par vairākiem prostatas vēža riska faktoriem īstas skaidrības vēl nav.
·    Vecums. Vecums ir nozīmīgākais prostatas vēža riska faktors. Iespēja saslimt ar prostatas vēzi strauji palielinās vīrietim pēc 50 gadu vecuma. Aptuveni divi no trim prostatas vēža gadījumiem tiek atklāti vīriešiem, kas vecāki par 65 gadiem.
·    Rase. Nezināmu iemeslu dēļ priekšdziedzera vēzis daudz biežāk sastopams afroamerikāņiem; viņiem priekšdziedzera vēzi biežāk atklāj jau vēlīnās stadijās, arī mirstība no prostatas vēža ir ievērojami augstāka. Prostatas vēzis daudz retāk ir aziātiem un spāņu izcelsmes vīriešiem. Šobrīd īsti nav skaidrs, kāpēc ir šādas rases un etniskās atšķirības.
·    Tautība. Prostatas vēzis biežāk sastopams Ziemeļamerikā, Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. Retāk tas sastopams Āzijā, Āfrikā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
·    Ģimenes anamnēze. Dažās ģimenēs priekšdziedzera vēzis tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vīriešiem, kam kāds no tuviem radiniekiem (tēvs vai brālis) slimo ar priekšdziedzera vēzi, ir lielāka iespēja ar to saslimt, īpaši, ja radinieki sasirguši salīdzinoši jauni.
·    Gēni. Zinātnieki atklājuši atsevišķus gēnus, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē un paaugstina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr šos gēnus atklāj tikai nelielai daļai vīriešu ar prostatas vēzi. Vienkārši ģenētiski testi šo gēnu noteikšanai nav pieejami, šajā virzienā nepieciešami papildu pētījumi.
·    Uzturs. Uztura loma priekšdziedzera vēža attīstībā līdz galam vēl nav skaidra, tomēr izpētīti atsevišķi faktori. Vīriešiem, kas ēd daudz sarkanās gaļas un produktus ar augstu tauku saturu, ir lielākas izredzes saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Šiem vīriešiem ir arī tieksme uzturā maz lietot augļus un dārzeņus. Ārsti nav īsti pārliecināti, kurš no šiem faktoriem paaugstina risku iegūt vēzi.
·    Aptaukošanās. Vairākums pētījumu nav pierādījuši sakarību starp aptaukošanos (palielinātu ķermeņa svaru) un paaugstinātu priekšdziedzera vēža risku. Atsevišķos pētījumos pierādīts, ka aptaukošanās gadījumā priekšdziedzera vēzis tiek atklāts vēlīnās stadijās, kā arī ir augstāka mirstība no prostatas vēža.
·    Fiziskā aktivitāte. Lielākajā daļā pētījumu atklāts, ka fiziska aktivitāte nesamazina risku saslimt ar priekšdziedzera vēzi. Tomēr atsevišķos pētījumos tika pierādīts, ka paaugstināta fiziska aktivitāte, īpaši vecāka gadagājuma vīriešiem, samazina prostatas vēža attīstību. Šajā jomā nepieciešami papildu pētījumi.
·    Priekšdziedzera infekcijas un iekaisumi. Daži pētījumi vedina domāt, ka prostatīts (priekšdziedzera iekaisums) var paaugstināt risku iegūt prostatas vēzi, tomēr citi pētījumi nav atklājuši šādu sakarību. Daži pētījumi arī liek domāt, ka seksuāli transmisīvās slimības var paaugstināt priekšdziedzera vēža risku. Tomēr citos pētījumos šie dati nav apstiprināti, tāpēc konkrēti secinājumi pagaidām nav iespējami.

1.4. Kā atklāj priekšdziedzera vēzi?
Visbiežāk priekšdziedzera vēzi atrod jau agrīnā stadijā, veicot PSA (prostatas specifiskā antigēna) līmeņa pārbaudi asinīs. Cits veids priekšdziedzera vēža atklāšanai: ārsts veic palpatoru priekšdziedzera pārbaudi caur taisno zarnu. Tā kā priekšdziedzeris atrodas tieši blakus taisnajai zarnai, pārbaudes laikā ārsts var sataustīt prostatas pietūkumu vai sacietējumu. Tas var būt vēzis. Ja jūs veicat ikgadējās veselības pārbaudes un kāds no šiem rādītājiem (palpatora pārbaude vai PSA līmenis) ir izmainīts, pilnīgi iespējams, ka vēzis ir atklāts pašā agrīnākajā stadijā, kad ir lielākas iespējas to izārstēt pilnībā.
Prostatas vēzis agrīnā stadijā parasti neizraisa nekādus simptomus. Urinācijas problēmas parasti rada vēzis vēlīnajās stadijās. Lai gan biežāk problēmas ar urinēšanu rada cita, mazāk bīstama slimība, ko sauc par labdabīgo priekšdziedzera hiperplāziju (LPH).
Priekšdziedzera vēzis vēlīnās stadijās var radīt šādas sūdzības:
·    problēmas ar erekciju (impotence);
·    asiņu piejaukums urīnā;
·    sāpes mugurā, gūžās, ribās vai citos kaulos;
·    vājums vai nejutīgums kājās vai pēdās;
·    nespēja savaldīt zarnu vai urīnpūšļa iztukšošanos.
Atcerieties - arī citas saslimšanas var izraisīt līdzīgas sūdzības.
Jums jāapspriežas ar savu ārstu par to, vai nepieciešami izmeklējumi un vai jūs tos vēlaties veikt. Ir jāņem vērā arī jūsu vecums un veselības stāvoklis.

1.4.1. PSA līmeņa noteikšana asinīs
PSA (prostatas specifiskais antigēns) ir viela, ko ražo priekšdziedzeris. PSA visvairāk atrodams spermā, neliels daudzums - arī asinīs. Lielākajai daļai veselu vīriešu PSA līmenis asinīs ir zem 4 ng/ml (nanogrami mililitrā). Ja PSA līmenis asinīs paaugstinās, pieaug arī iespēja, ka jums ir prostatas vēzis. Ja PSA līmenis asinīs ir starp 4 ng/ml un 10 ng/ml, iespēja, ka jums ir prostatas vēzis, ir viena no četrām. Ja PSA līmenis ir virs 10 ng/ml, tad iespēja, ka ir prostatas audzējs, pieaug par 50%. Tomēr dažiem vīriešiem, kam ir prostatas vēzis, PSA līmenis asinīs ir zem 4 ng/ml.
Faktori, kas izraisa PSA līmeņa pieaugumu asinīs (izņemot vēzi).
·    LPH (labdabīga prostatas hiperplāzija): prostatas palielināšanās, kas nav saistīta ar vēzi un kas attīstās daudziem vecākiem vīriešiem.
·    Vecums: PSA līmenis līdz ar vecumu lēnām pieaug, pat ja prostatā nenotiek nekādas izmaiņas.
·    Prostatīts: priekšdziedzera infekcija vai iekaisums.
·    Ejakulācija var uz īsu brīdi paaugstināt PSA līmeni, kas pēc tam atkal nokrītas līdz normai.
PSA līmeņa noteikšanai ir nozīme ne tikai saistībā ar priekšdziedzera vēža agrīnu diagnostiku. To izmanto arī citos gadījumos.
·    Vīriešiem, kam jau ir diagnosticēts priekšdziedzera vēzis, PSA līmeņa noteikšana kopā ar citiem izmeklējumiem palīdz izlemt, kādi papildu izmeklējumi būtu nepieciešami un kādu terapijas metodi izvēlēties.
·    Ļoti augsts PSA līmenis var norādīt uz to, ka audzējs ir izplatījies ārpus prostatas. Tas palīdz noteikt arī ārstēšanas metodi, jo dažas ārstēšanas metodes nevar izmantot, ja vēža šūnas izplatījušās uz limfmezgliem vai citiem orgāniem.
·    PSA līmenis palīdz noteikt ārstēšanas efektivitāti, kā arī to, vai pēc ārstēšanas ir vēža recidīvs vai nav.
·    Ja esat izvēlējies “novērošanas taktiku”, nevis tūlītēju ārstēšanu, nosakot PSA līmeni, var sekot vēža attīstībai un nepieciešamības gadījumā sākt ārstēšanu.
Ja priekšdziedzera vēzis atsāk augšanu pēc ārstēšanas (recidīvs) vai ja tas ir izplatījies ārpus priekšdziedzera (metastāzes), PSA līmenis nevar noteikt šīs izmaiņas. Pēc PSA līmeņa rādītājiem nevar paredzēt, kādi slimības simptomi attīstīsies, un prognozēt dzīves ilgumu. Daudziem pacientiem ir ļoti augsts PSA līmenis, tomēr viņi jūtas labi un nav nekādu sūdzību. Savukārt citiem, kam PSA līmenis ir zems, ir izteiktas sūdzības. Arī tad, ja ir kādas blakus saslimšanas, lietderīgāk ir sekot PSA līmeņa izmaiņām, nevis vērtēt tā līmeni vienā analīzē.

1.4.2. Priekšdziedzera palpatora izmeklēšana caur taisno zarnu
Veicot šo izmeklējumu, ārsts uzvelk cimdus, apziež pirkstu ar lubrikantu un ievada to taisnajā zarnā. Ja tiek sataustīti nelīdzenumi vai sacietējumi, tas var būt vēzis. Priekšdziedzeris atrodas tieši blakus taisnajai zarnai, un vairākums vēžu, kas sākas prostatā, sākas tajā daļā, kas pieguļ taisnajai zarnai un ir labi iztaustāma. Lai gan izmeklējums ir nepatīkams, tas nav sāpīgs un neprasa daudz laika.
Priekšdziedzera palpatora izmeklēšana nav tik efektīva metode kā PSA līmeņa noteikšana, tomēr dažreiz šādi var atklāt vēzi vīriešiem ar normālu PSA līmeni asinīs. Priekšdziedzera palpatora izmeklēšana jāveic arī tad, ja prostatas vēzis ir pierādīts. Ar šo izmeklēšanu var noteikt, cik plaši dziedzerī izplatījies vēzis. Šādi var arī noteikt, vai pēc ārstēšanas vēzis ir vai nav atgriezies.

1.4.3. Transrektāla ultrasonogrāfija
Transrektālas ultrasonogrāfijas laikā tiek lietoti skaņas viļņi, kas ar datora palīdzību izveido prostatas attēlu. Lai veiktu šo izmeklējumu, taisnajā zarnā tiek ievietota neliela zonde. Šī zonde raida skaņas viļņus, kas, nonākot priekšdziedzerī, rada „atbalsi”, ko atkal uztver zonde. Dators pārvērš šo atbalsi melnbaltā attēlā.
Izmeklējumu var veikt dažās minūtēs. Jūs jutīsit nelielu spiedienu, kad ultrasonogrāfa zonde tiks ievietota taisnajā zarnā, tomēr parasti tas nav sāpīgi. Transrektālo ultrasonogrāfiju izmanto arī biopsijas laikā, lai pareizi ievadītu biopsijas adatu un paņemtu biopsiju tieši no skartā priekšdziedzera apvidus.

1.4.4. Priekšdziedzera biopsija
Ja dažas sūdzības vai analīžu rezultāti liek domāt, ka jums, iespējams, ir priekšdziedzera vēzis, jums jāveic priekšdziedzera biopsija, lai pilnībā apstiprinātu slimību.
Biopsija ir vienīgais veids, kā precīzi uzzināt, vai jums ir vai nav priekšdziedzera vēzis. Biopsijas laikā no priekšdziedzera tiek paņemtas šūnas, kas tiek aizsūtītas uz laboratoriju, kur nosaka, vai paraugā ir vēža šūnas vai nav. Visbiežāk biopsija tiek veikta ar dobu adatu. Tas notiek šādi. Transrektālās ultrasonogrāfijas laikā, vadoties pēc iegūtā attēla, ārsts caur taisnās zarnas sieniņu ievada priekšdziedzerī adatu. Kad adata tiek izņemta, tajā paliek neliels audu gabaliņš (aptuveni 1 cm garš un 2 mm plats). Daži ārsti dūrienu veic caur ādu, starp anālo atveri un sēklinieku maisiņiem.
Lai gan pēc apraksta procedūra izklausās sāpīga, tā rada tikai nelielu diskomfortu, jo viss notiek ļoti ātri. Ārsts uz izmeklējuma laiku var ievadīt lokālās anestēzijas līdzekļus. Biopsija ilgst aptuveni 15 minūtes. Pirms procedūras jūs varat lūgt ārstam, lai viņš veic lokālo anestēziju. Dažreiz audu paraugi tiek ņemti no vairākām priekšdziedzera daļām. Pajautājiet ārstam, cik paraugi tiks ņemti jums.
Lai mazinātu infekcijas risku, jums var nozīmēt īsu antibiotiķu kursu pirms un pēc biopsijas. Dažas dienas pēc procedūras jums var būt neliels sāpīgums biopsijas ņemšanas apvidū, neliels asiņu piejaukums urīnam vai neliela asiņošana no taisnās zarnas. Dažiem vīriešiem vienu vai pat divus mēnešus pēc biopsijas var būt asiņu piejaukums spermai.
Vēzis var atrasties tikai nelielā priekšdziedzera daļā, nevis pārņemt to pilnībā Tāpēc atsevišķos gadījumos biopsijas paraugā var nebūt vēža šūnu, lai gan patiesībā vēzis ir. To sauc par “kļūdaini negatīvu atbildi”. Ja jūsu biopsijas paraugs nesatur vēža šūnas, taču ārstam ir pārliecība, ka vēzis tomēr ir, - biopsija jāveic atkārtoti.
Biopsijas paraugs tiek nosūtīts uz laboratoriju. Ārsts paraugā meklē vēža šūnas. Ja vēža šūnas ir, jānosaka vēža pakāpe. Iedalot vēža šūnas pakāpēs, var precīzāk noteikt, cik ātri audzējs aug un izplatās.
Biopsijas slēdziens parāda audzēja pakāpi (ja tas ir). Biopsijas slēdzienā var būt arī cita informācija, kas palīdz novērtēt audzēju. Tā var būt:
·    biopsijas paraugu skaits, kas satur vēža šūnas (piemēram, septiņi no 12 paraugiem satur vēža šūnas);
·    vēža šūnu skaits katrā paraugā (tiek dots procentos);
·    vai vēzis atrodas vienā priekšdziedzera daļā (labajā vai kreisajā) vai abās (bilaterāls).
Dažreiz šūnas neizskatās pēc vēža šūnām, tomēr nav arī pilnīgi normālas šūnas. Šajos gadījumos pēc kāda laika jāveic atkārtota biopsija.

1.5. Priekšdziedzera vēža iedalījums
Priekšdziedzera vēzi iedala pakāpēs pēc tā, cik ļoti vēža šūnas līdzinās normālām šūnām. Ja šūnas ir ļoti izmainītas un ir maz līdzības ar normālām priekšdziedzera šūnām, tas nozīmē, ka vēzis aug ļoti ātri. Visbiežāk prostatas vēža pakāpes noteikšanai lieto Glīsona metodi.
Tiek ņemti paraugi no divām dažādām priekšdziedzera daļām, katram paraugam tiek noteikta pakāpe no pirmās līdz piektajai; lai iegūtu Glīsona skaitli jeb summu, šīs pakāpes saskaita un iegūst skaitli no divi līdz desmit. Jo zemāks šis skaitlis, jo vairāk vēža šūnas līdzinās normālām priekšdziedzera šūnām. Ja skaitlis lielāks, tas nozīmē, ka šūnas ir stipri izmainītas un audzējs, iespējams, progresēs ievērojami ātrāk. Jautājiet savam ārstam, kāda pakāpe ir jūsu audzējam un ko tas nozīmē, jo pakāpei ir liela nozīme ārstēšanas taktikas izvēlē.
Stadija
Pazīmes
I
Vēzis atrodas tikai prostatā. To apstiprina transuretrālā rezekcija*. Tas nav izplatījies uz limfmezgliem vai citiem orgāniem. Glīsona skaitlis ir zems (2-4), biopsijas audi satur mazāk nekā 5% vēža šūnu.
II
Vēzis atrodas tikai prostatā. Tas nav izplatījies uz limfmezgliem vai citiem orgāniem. Un ir viena no šīm iespējām:
·    to apstiprina transuretrālā rezekcija; Glīsona skaitlis ir 5 vai vairāk, biopsijas audos ir mazāk nekā 5% vēža šūnu;
·    to apstiprina transuretrālā rezekcija, audi satur vairāk nekā 5% vēža šūnu;
·    to apstiprina paaugstinātais PSA līmenis asinīs; to nevar iztaustīt caur taisno zarnu un neredz transrektālās ultrasonogrāfijas laikā; diagnozi apstiprina adatas aspirācijas biopsija;
·    to var iztaustīt caur taisno zarnu vai saskatīt transrektālās ultrasonogrāfijas laikā.
III
Vēzis ir izaudzis ārpus prostatas uz sēklas pūslīšiem, bet nav atrodams limfmezglos vai kādos citos orgānos.
IV
Ir viena vai vairākas no šīm iespējām:
·    vēzis ir izaudzis ārpus priekšdziedzera (izņemot sēklas pūslīšus), piemēram, uz muskuļiem, kas kontrolē urināciju, taisno zarnu vai iegurņa sieniņu;
·    vēža šūnas ir izplatījušās uz limfmezgliem;
·    vēzis ir izplatījies uz citiem, attālākiem orgāniem.

1.5.1. Priekšdziedzera vēža pakāpes
Priekšdziedzera vēzi iedala pakāpēs pēc tā, cik ļoti vēža šūnas līdzinās normālām šūnām. Ja šūnas ir ļoti izmainītas un ir maz līdzības ar normālām priekšdziedzera šūnām, tas nozīmē, ka vēzis aug ļoti ātri. Visbiežāk prostatas vēža pakāpes noteikšanai lieto Glīsona metodi.
Tiek ņemti paraugi no divām dažādām priekšdziedzera daļām, katram paraugam tiek noteikta pakāpe no pirmās līdz piektajai; lai iegūtu Glīsona skaitli jeb summu, šīs pakāpes saskaita un iegūst skaitli no divi līdz desmit. Jo zemāks šis skaitlis, jo vairāk vēža šūnas līdzinās normālām priekšdziedzera šūnām. Ja skaitlis lielāks, tas nozīmē, ka šūnas ir stipri izmainītas un audzējs, iespējams, progresēs ievērojami ātrāk. Jautājiet savam ārstam, kāda pakāpe ir jūsu audzējam un ko tas nozīmē, jo pakāpei ir liela nozīme ārstēšanas taktikas izvēlē.

1.5.2. Prostatas vēža stadijas
Ja biopsijas rezultāti uzrāda vēža esamību, jānoskaidro, kur atrodas vēzis un cik tālu tas izplatījies. Pēc tā vēzi iedala stadijās. Šis iedalījums ir nozīmīgs ārstēšanas izvēlei.
Pamatojoties uz palpatoro izmeklēšanu, PSA līmeni asinīs un Glīsona skaitli, tiek piemeklēts izmeklēšanas plāns. Vispārējai pacienta apskatei (tostarp priekšdziedzera palpatorai izmeklēšanai) ir ļoti liela nozīme vēža stadijas noteikšanā. Ārstam ir jāapskata arī citas jūsu ķermeņa daļas, lai noteiktu, vai tajās nav izplatījies vēzis. Ārsts uzdos jums jautājumus par sūdzībām - arī par sāpēm kaulos, kas var norādīt uz vēža šūnu izplatību kaulos.
Lai noteiktu vēža stadiju, jāņem vērā daudzi faktori. Stadijas apzīmē ar romiešu cipariem no 0 līdz IV (0 līdz 4). Jo zemāks cipars, jo agrīnāks un mazāk izplatījies vēzis. Jo augstāks cipars, piemēram, IV stadija, jo vēzis ir plašāks un nopietnāks.
Pēc visu analīžu rezultātu apkopošanas ārsts var noteikt, kura vēža stadija jums ir. Palūdziet ārstam, lai viņš jums saprotamā valodā izskaidro, ko nozīmē šī stadija. Tas palīdzēs jums sadarboties ar ārstu un pieņemt lēmumu par turpmāko ārstēšanas taktiku.
Klīniskā stadija
Ir divi veidi, kā priekšdziedzera vēzi iedalīt stadijās. Klīniski stadiju nosaka, pamatojoties vispārējās apskates rezultātos, laboratoriskos un citos jums veiktos izmeklējumos.
Patohistoloģiskā stadija
Ja jums veikta operācija un tās laikā paņemti audu paraugi analīzei, tad pēc to rezultātiem nosaka patoloģisko stadiju. Tas nozīmē, ka pēc operācijas jūsu vēža stadija var mainīties. Patohistoloģiskā stadija ir daudz precīzāka par klīnisko stadiju.
Piedāvājam priekšdziedzera vēža stadiju īsu raksturojumu. Atgādinām, ka jūsu ārsts var sniegt detalizētāku skaidrojumu.

* transuretrālā rezekcija aprakstīta sadaļā “Ķirurģiska ārstēšana”
Ja jūsu ārsts izvēlas citu vēža stadijas noteikšanas metodi, lūdziet, lai viņš izskaidro, ko nozīmē katra no stadijām un kā tas ietekmēs jūsu ārstēšanu.

1.5.3. Attēldiagnostikas metodes vēža stadijas noteikšanai
Vēzis no priekšdziedzera visbiežāk izplatās uz kauliem. Kaulu scintigrāfija parāda, kurā vietā kaulos atrodas vēža šūnas. Lai veiktu šo izmeklējumu, jums vēnā tiks ievadīta radioaktīva viela. Radiācijas deva tajā ir ļoti niecīga un neradīs nekādas blakusparādības. Radioaktīvā viela uzkrājas slimajās kaulu šūnās un ķermeņa skenēšanā uzrāda, kur kaulos atrodas “karstie punkti”. Tās var nebūt vēža šūnas, jo radioaktīvā viela uzkrājas arī artrīta skartajās šūnās un tajās šūnās, kas izmainītas citu slimību dēļ. Lai noskaidrotu, kas noticis ar kaula šūnām, nepieciešami papildu izmeklējumi.
Datortomogrāfijas (CT) izmeklējums
Datortomogrāfijā tiek izmantoti noteikta veida rentgena stari. Tiek uzņemtas attēlu sērijas no dažādiem leņķiem. Dators šos attēlus sakombinē detalizētā kopainā. Pēc pirmās attēlu sērijas uzņemšanas mediķis var palūgt, lai jūs iedzerat kontrastvielu. Tas palīdzēs “iezīmēt” zarnas, lai tās varētu atšķirt no audzēja. Nekaitīgu kontrasta krāsvielu var ievadīt arī vēnā. Ar datortomogrāfijas palīdzību var noteikt, vai vēzis ir izplatījies uz iegurņa limfmezgliem. Limfmezgli ir zirņa lieluma balto asins šūnu sakopojumi, kas veido tīklojumu un cīnās ar infekcijām.
Datortomogrāfijas izmeklējums norit ilgāk nekā parastais rentgena izmeklējums. Jums nekustīgi jāguļ uz izmeklējuma galda, ko aptver cirkulārs (cauruļveida) aparāts. Izmeklējuma laikā šaurības dēļ jūs varat justies ne visai labi.
Magnētiskās rezonanses (MR) izmeklējums
Šis izmeklējums ir līdzīgs datortomogrāfijas izmeklējumam, tikai šeit tiek izmantoti radio viļņi un spēcīgs magnētiskais lauks. Ar magnētisko rezonansi var iegūt ļoti skaidru un precīzu attēlu, kas palīdz ārstam noteikt, vai vēzis ir izplatījies uz sēklas pūslīšiem un urīnpūsli.
Magnētiskās rezonanses izmeklējums norit ilgāk nekā datortomogrāfijas izmeklējums - parasti aptuveni vienu stundu. Izmeklējuma laikā jūs atrodaties šaurā caurulē, kas jūs ierobežo un var radīt diskomfortu. Lai iegūtu labākus attēlus, lielākā daļa ārstu ievieto zondi taisnajā zarnā. Tai tur jāpaliek aptuveni 30-45 minūtes, un tas var radīt neērtības. Tāpat kā datortomogrāfijas izmeklējumā vēnā var ievadīt kontrastkrāsvielu, taču to izmanto ļoti reti.
Priekšdziedzera scintigrāfija
Līdzīgi kā kaulu scintigrāfijā, arī priekšdziedzera scintigrāfijas laikā ievada zemas devas radioaktīvu vielu, kas palīdz noteikt vēža izplatību ārpus prostatas. Izmeklējumā lietotā radioaktīvā viela saistās tikai ar priekšdziedzera šūnām, pat ja tās atrodas kaut kur citur jūsu ķermenī. Šā izmeklējuma priekšrocība - var noteikt priekšdziedzera vēža izplatību limfmezglos un citos orgānos. Ar tās palīdzību iespējams atšķirt, vai problēmu izraisa priekšdziedzera vēzis vai kas cits.
Limfmezglu biopsija
Ar limfmezglu biopsijas palīdzību var noteikt, vai vēža šūnas izplatījušās uz tuvākajiem limfmezgliem. Ja tā noticis, tad ārstējoša operatīva terapija nav iespējama un ārstam ir jāizvēlas citas ārstēšanas metodes. Ir vairāki biopsijas veidi.
·    Biopsija operācijas laikā. Ķirurgs var izņemt limfmezglus caur plašu griezumu vēdera lejasdaļā. Šo biopsiju parasti veic operācijas laikā, kad tiek izņemts viss priekšdziedzeris. Limfmezglus pārbauda laboratorijā, kamēr jūs vēl esat iemidzināts un atrodaties uz operāciju galda. Analīžu rezultāti palīdz ķirurgam izlemt to, kā turpināt operāciju. Ja limfmezglos atrod vēža šūnas, operāciju parasti pārtrauc. Tas notiek tāpēc, ka priekšdziedzera izņemšana vairs neizārstēs jūs no vēža, bet var izraisīt nopietnas komplikācijas un blakusparādības.
·    Biopsija laparoskopijas laikā. Ārsts izmanto tievas, lokanas caurulītes, ko caur nelieliem iegriezumiem ievieto jūsu vēderā un apskata limfmezglus blakus priekšdziedzerim. Šos limfmezglus var izgriezt ar speciāliem instrumentiem, ko ievada caur caurulītēm. Tā kā netiek veikts liels griezums, atveseļošanās ilgst vienu divas dienas, pēc operācijas paliek pavisam neliela rēta. Šo metodi neizmanto bieži, tikai tiem vīriešiem, kam ir plānota nevis operatīvā, bet staru terapija.
·    Adatas aspirācijas biopsija. Veicot aspirācijas biopsiju, lai paņemtu audu paraugu, ārsts notīra ādu un datortomogrāfijas kontrolē ievada tievu adatu tieši limfmezglos. Tā ir ambulatora procedūra, un jūs varat doties mājās jau dažas stundas pēc tās veikšanas. Šī nav bieži izmantota metode.

1.6. Prostatas vēža ārstēšana
Jūsu ārstam var būt nopietns pamatojums tam, ka jūsu ārstēšanas plāns atšķiras no šeit ieteiktās kārtības. Nekautrējieties jautāt, kāpēc viņš izvēlējies tieši šādu ārstēšanas plānu.
Galvenie faktori, kas nosaka piemērotākās ārstēšanas izvēli, ir
·    jūsu vecums un iespējamais dzīves ilgums;
·    vai jums ir citas nopietnas veselības problēmas;
·    jūsu vēža stadija un pakāpe;
·    jūsu uzskats (un jūsu ārsta viedoklis) par nepieciešamību ārstēt vēzi;
·    katras ārstēšanas metodes iespēja izārstēt vēzi (vai jāizvērtē no tās iegūstamais labums);
·    jūsu nostāja pret blakusparādībām, kādas ir katrai no ārstēšanas metodēm.
Jums šķiet, ka lēmums jāpieņem pēc iespējas ātrāk, tomēr nesteidzieties, apkopojiet visu informāciju un rūpīgi izpētiet. Izrunājieties ar savu ārstu. Izrunājieties ar ārstu, kas specializējies prostatas vēža ārstēšanā un pārzina visas ārstēšanas metodes. Jums jāapsver visi plusi un mīnusi, kas ir katrai no ārstēšanas metodēm, - tāpat jāapsver to trūkumi, blakusparādības un risks. Tikai tad pieņemiet lēmumu.

1.6.1. Novērošanas (nogaidošā) taktika
Tā kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, dažiem vīriešiem (īpaši vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas) var nebūt nepieciešama nekāda ārstēšana. Tā vietā ārsts var izvēlēties tā saucamo novērošanas (nogaidošo) taktiku.
Tas nozīmē, ka vēzis tiks rūpīgi novērots (sekojot PSA līmenim asinīs), neizmantojot nekādu ārstēšanu, piemēram, operatīvu vai staru terapiju. Tas varētu būt labs lēmums gadījumā, ja vēzis nerada nekādas sūdzības, iespējams, aug ļoti lēni, ir neliels un atrodas tikai vienā priekšdziedzera daļā. Šo metodi izvēlas daudz retāk, ja pacients ir jauns, bez blakus slimībām un ja audzējs aug ātri.
Novērošanas taktika ir saprātīgs lēmums gadījumā, ja pacientam ir lēni augošs audzējs, jo nav īsti zināms, vai aktīva ārstēšana pagarinās viņa dzīvi. Daži vīrieši izvēlas novērošanas taktiku, jo, viņuprāt, blakusparādības no aktīvas ārstēšanas ievērojami pārsniedz iespējamo ieguvumu. Savukārt citi ir gatavi pieņemt iespējamās blakusparādības, lai tikai mēģinātu uzvarēt vēzi vai mazināt tā izplatību/un vai simptomus.
Novērošanas taktika nenozīmē, ka jūs tiksit atstāts bez ievērības. Tieši pretēji - ārsts uzmanīgi vēros tā attīstību. Jums būs jānosaka PSA līmenis un palpatori jāizmeklē priekšdziedzeris ik pēc trim vai sešiem mēnešiem, kā arī ik gadu jāveic priekšdziedzera biopsija. Ja jums sākas kādas sūdzības vai arī audzējs sāk augt ātrāk, jums jāapsver aktīvas terapijas iespēja. Novērošanas metodes vājā vieta - jūs varat palaist garām brīdi, kad vēzis sāk strauji progresēt, un tas var mazināt ārstēšanas efektivitāti.

1.6.2. Ķirurģiska ārstēšana
Biežākās operācijas priekšdziedzera vēža gadījumā ir radikāla prostatektomija un priekšdziedzera transuretrāla rezekcija.
Radikāla prostatektomija
Šī operācija paredzēta vēža pilnīgai likvidācijai. To visbiežāk izvēlas tad, kad vēzis vēl nav izplatījies ārpus prostatas. Radikālas prostatektomijas gadījumā tiek izņemts priekšdziedzeris un audi ap to.
Ir sekojošas radikālas prostatektomijas metodes.
Radikāla prostatektomija ar pieeju virs kaunuma kaula
Šo metodi izvēlas vairākums ķirurgu. Griezums tiek veikts vēdera lejasdaļā. Pacients atrodas vispārējā narkozē (ir iemidzināts) vai arī saņēmis medikamentus, kas ķermeņa apakšdaļu padara nejutīgu (epidurālā anestēzija), un saņēmis nomierinošus medikamentus.
Vispirms ārsts izņem limfmezglus, kas atrodas blakus priekšdziedzerim un nosūta tos uz laboratoriju, lai tie tiktu apskatīti zem mikroskopa. Ja kāds no limfmezgliem satur vēža šūnas, tas nozīmē, ka vēzis jau izplatījies ārpus priekšdziedzera. Tā kā ar operāciju vairs nav iespējams pilnībā izārstēt vēzi, ārsts var izlemt, ka operācija nav turpināma.
Nervi, kas atbild par erekciju, atrodas ļoti tuvu priekšdziedzerim. Dažkārt operācijas laikā ir iespējams izvairīties no šā nerva bojājuma (to sauc par nervu saudzējošo pieeju). Tas samazina, bet pavisam nenovērš iespēju, ka pēc operācijas attīstīsies impotence (nespēja sasniegt erekciju). Ja jums bija saglabāta erekcija pirms operācijas, ārsts var censties neievainot šo nervu. Protams, ja vēzis ir cauraudzis šo nervu, tad ārstam jāizņem arī tas. Pat ja nervu izdotas pasargāt, pēc operācijas paies vairāki mēneši, pirms jums atgriezīsies spēja ereģēt. Tas notiek tāpēc, ka operācijas laikā nervs tiek nedaudz skarts un kādu laiku nespēj pienācīgi darboties.
Radikāla prostatektomija ar pieeju no starpenes
Šīs operācijas laikā ķirurgs veic griezumu starpenē (ādā starp taisno zarnu un sēkliniekiem). Ar šo metodi nav iespējams izņemt limfmezglus un ir sarežģītāk veikt nervu saudzējošo operāciju. Tā kā šī operācija prasa mazāk laika nekā iepriekš raksturotā, to var veikt vīriešiem, kam nav nepieciešama nervu saudzējošā operācija vai kam ir kādas citas veselības problēmas, kas sarežģī pirmās operācijas veikšanu.
Operācija ar pieeju no kaunuma kaula ilgst aptuveni pusotru līdz četras stundas. Operācijai ar pieeju no starpenes nepieciešams mazāk laika. Pēc operācijas stacionārā parasti jāuzturas vidēji trīs dienas, atsākt darbu var vidēji pēc trim līdz piecām nedēļām.
Parasti pēc operācijas urīnpūslī caur dzimumlocekli tiek ievietota caurulīte (katetrs), kas palīdz notecēt urīnam. To veic, kamēr jūs vēl esat aizmidzis. Katetrs paliks urīnpūslī vienu līdz trīs nedēļas un atveseļošanās periodā palīdzēs noplūst urīnam. Pēc katetra izņemšanas jūs varēsit urīnu nolaist pats.
Laparoskopiska radikāla prostatektomija
Abas iepriekš aprakstītās operatīvās iejaukšanās metodes ir “atvērtās”, kad ārstam jāveic plašs griezums ādā, lai izņemtu prostatu. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ķirurgam izdarīt tikai nelielus iegriezumus ādā un ar speciāliem gariem instrumentiem izņemt prostatu. To sauc par laparoskopisko radikālo prostatektomiju, un tā tiek izmantota arvien biežāk.
Laparoskopiskas operācijas priekšrocības: mazāka asiņošana, nesāpīgāka, īsāks laiks jāpavada slimnīcā, īsāks atveseļošanās periods. Ar laparoskopiju iespējama arī nervu saudzējoša operācija; blakusparādības, kas saistītas ar nerva ievainojumu, ir tieši tādas pašas kā pie “atvērtām” operācijas metodēm.
Prostatas transuretrāla rezekcija
Prostatas transuretrāla rezekcija tiek veikta tādēļ, lai mazinātu sūdzības (piemēram, urinēšanas traucējumus) vīriešiem, kam kontrindicētas citas operācijas. Ar šīs metodes palīdzību nevar izārstēt vai izoperēt visu audzēju. Šādu operāciju bieži vien izvēlas tādēļ, lai atvieglotu sūdzības pacientiem, kam ir labdabīga priekšdziedzera adenoma.
Operācijas laikā caur dzimumlocekli urīnizvadkanālā ievada instrumentu, kura galā ir stieples cilpa. Stieple ir sakarsēta, un ar tās palīdzību tiek izgriezta priekšdziedzera daļa, kas nospiež urīnizvadkanālu. Šajā operācijā netiek veikti lieli iegriezumi ādā. Operācijas laikā tiek lietota spinālā (padarīta nejutīga ķermeņa lejasdaļa, sākot no vidukļa) vai vispārējā (jūs esat iemidzināts) anestēzija.
Operācija ilgst aptuveni stundu. Parasti jūs izraksta no slimnīcas vienu vai divas dienas pēc operācijas, un darbā jūs varat atgriezties pēc vienas vai divām nedēļām. Pēc operācijas uz divām trim dienām urīnizvadkanālā jāievieto caurulīte (katetrs), kas novadīs urīnu. Kādu laiku pēc operācijas urīnā var būt neliels asiņu piejaukums.
Radikālas prostatektomijas risks un blakusparādības
Jebkurai priekšdziedzera vēža operācijai var būt vairāki riski un blakusparādības.
Ķirurģiskais risks šai operācijai var būt tāds pats kā jebkurai citai operācijai. Tās var būt problēmas ar anestēziju, neliels sirdslēkmes risks, insults, trombi kājās, infekcija un asiņošana. Tieši jūsu komplikāciju risks atkarīgs no jūsu vecuma un vispārējā veselības stāvokļa.
Būtiskākās iespējamās blakusparādības pēc radikālas prostatektomijas ir urīna nesaturēšana (inkontinence) un nespēja sasniegt erekciju (impotence). Šādas pašas blakusparādības var būt arī citām ārstēšanas metodēm.
Urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana nozīmē, ka jūs nevarat kontrolēt urīna noplūdi vai arī ir neliela urīna noplūde nepārtraukti. Ir dažādi urīna nesaturēšanas veidi. Ja jums ir šāda problēma, tā var jūs ietekmēt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.
·    Slodzes nesaturēšana ir biežākais nesaturēšanas veids, kas attīstās pēc prostatas operācijas. Vīriešiem, kam ir slodzes nesaturēšana, urīna noplūde notiek klepus vai fiziskas piepūles laikā vai arī tad, kad smejas un šķauda.
·    Nesaturēšana pārpildīta urīnpūšļa dēļ. Šajā gadījumā vīriešiem urinēšana ir ilgstoša, urīns plūst ar vāju strūklu un ilgi.
·    Neatliekamā nesaturēšana - jeb pāraktīvs urīnpūslis - pēkšņa un nepārvarama vajadzība iztukšot urīnpūsli, bez iespējas šo procesu kontrolēt. Vēlme urinēt nav atkarīga no urīna daudzuma urīnpūslī.
Retos gadījumos vīrietis var zaudēt jebkuru spēju kontrolēt urīnpūšļa darbību. To sauc par pastāvīgo nesaturēšanu.
Lielākajai daļai vīriešu spēja pilnībā kontrolēt urīnpūšļa darbību atgriežas dažu nedēļu vai mēnešu laikā pēc operācijas. Ārsts nevar paredzēt, kā reaģēs jūsu organisms pēc operācijas.
Ja jums ir urīna nesaturēšana, dariet to zināmu savam ārstam. Jūsu ārstam ir jāzina par jūsu problēmām un jāpalīdz tās atrisināt. Ir speciāli vingrinājumi, ar kuriem var nostiprināt urīnpūšļa muskulatūru. Urīna nesaturēšanu var novērst arī ar medikamentiem vai operāciju. Ir arī daudz higiēnisko līdzekļu, kas palīdzēs jums justies sausi un komfortabli.
Impotence nozīmē to, ka vīrietis nevar sasniegt pietiekami spēcīgu erekciju, lai stātos dzimumattiecībās. Nervi, kas atbild par erekcijas iestāšanos, operācijas laikā vai arī staru terapijas ietekmē var tikt bojāti. Iespējams, trīs līdz 12 mēnešus pēc operācijas jums būs problēmas ar erekciju un bez medikamentu palīdzības jūs to nevarēsit sasniegt. Pēc tam daļa vīriešu atgūst spēju sasniegt erekciju, tomēr dažiem šī problēma var ieilgt. Erekcijas spēja ir saistīta arī ar vecumu un veiktās operācijas veidu. Jo jaunāks jūs esat, jo lielāka iespēja, ka atgūsit erekcijas spēju.
Ja esat nobažījies par erekcijas traucējumiem, apspriedieties ar savu ārstu. Iespējams, ir kāds veids, kā jums palīdzēt. Ir dažādi medikamenti un palīgmehānismi, piemēram, vakuuma sūkņi vai dzimumlocekļa implanti.
Sterilitāte. Radikālas prostatektomijas laikā tiek pārgriezti vadi, kas savieno sēkliniekus (kur veidojas sperma) ar urīnizvadkanālu. Tas nozīmē, ka vīrietis vairs nevar kļūt par tēvu dabiskā ceļā. Parasti tam nav lielas nozīmes, jo prostatas vēzis attīstās vīriešiem lielā vecumā. Tomēr, ja tas jums ir svarīgi, pirms operācijas ar ārstējošo ārstu pārrunājiet iespēju nodot savu sēklu uzglabāšanai “spermas bankā”.
Limfedēma. Ja operācijas laikā tiek izņemti daudzi limfmezgli blakus priekšdziedzerim, var attīstīties limfedēma (palielināta limfas uzkrāšanās), kas izraisa dedzināšanu un sāpes. Limfmezgli nodrošina liekā šķidruma plūsmu no orgāniem atpakaļ uz sirdi. Kad limfmezgli izgriezti, liekais šķidrums var sakrāties kājās un ap ģenitālijām. Visbiežāk limfedēmu ārstē ar fizioterapijas palīdzību, tomēr tā var arī pilnībā neizzust.
Dzimumlocekļa garuma izmaiņas. Vēl viena iespējama operācijas blakusparādība ir dzimumlocekļa saīsināšanās.

1.6.3. Staru terapija
Staru terapija ir ārstēšana ar augstas enerģijas stariem (tādiem kā rentgena stari), lai nogalinātu vai novārdzinātu vēža šūnas. Stari var tikt raidīti no avota, kas atrodas ārpus organisma (ārējā apstarošana) vai no radioaktīviem materiāliem, kas ievietoti tieši audzējā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija).
Staru terapiju dažreiz izvēlas kā pirmo ārstēšanas metodi zemas pakāpes prostatas vēzim, kas nav izplatījies ārpus prostatas vai ir skāris tikai blakus audus. Dažreiz to izmanto tad, ja operācijas laikā netiek izņemti visi vēža audi vai vēzim ir recidīvs pēc operatīvās terapijas. Izārstēšanās iespējas ar staru terapiju ir tādas pašas kā ar operatīvo terapiju. Ja vēzis ir jau vēlīnā stadijā, staru terapija var palīdzēt audzēja apjoma un sāpju mazināšanā.
Ārējā apstarošana
Ārējā apstarošana tiek veikta līdzīgi kā parasts rentgena uzņēmums, tikai ievērojami ilgāku laiku. Katrs apstarošanas seanss ilgst dažas minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci seansi nedēļā, septiņas līdz deviņas nedēļas. Ārstēšana pati par sevi ir ātra un nesāpīga.
Mūsdienās ārējo apstarošanu izvēlas daudz retāk nekā iepriekš. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ārstam ar lielākiem panākumiem ārstēt tieši priekšdziedzeri, nepakļaujot radiācijas ietekmei apkārtējos veselos audus. Šīs metodes paredzētas, lai palielinātu efektivitāti un mazinātu blakusparādības.
Ārējās apstarošanas iespējamās blakusparādības
Iespējamās blakusparādības no ārējās apstarošanas ir tādas pašas kā pie jebkura cita orgāna apstarošanas. Ar jaunākajām ārstēšanas metodēm mazinās arī blakusparādību risks.
·    Zarnu darbības traucējumi. Ārējās apstarošanas laikā, kā arī kādu laiku pēc terapijas jums var būt caureja, asiņu piejaukums izkārnījumos, fēču nesaturēšana (sastopama ļoti reti) un kairinātas resnās zarnas sindroms. Ar laiku vairākums no šīm problēmām izzūd, tomēr atsevišķos gadījumos arī pēc terapijas pārtraukšanas zarnu funkcija vairs nav normāla.
·    Problēmas ar urīnpūsli. Varētu būt biežāka nepieciešamība urinēt, sāpīgums urinācijas laikā, neliels asiņu piejaukums urīnam. Problēmas ar urīnpūšļa darbību parādās vienam no trim pacientiem. Sastopamākā problēma ir nepieciešamība biežāk urinēt.
·    Urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana nozīmē to, ka jūs nevarat kontrolēt sava urīnpūšļa darbību vai jums ir urīna noplūde. Staru terapijas gadījumā urīna nesaturēšana attīstās daudz retāk nekā pēc operatīvas terapijas. Vairāk par urīna nesaturēšanu - pie operatīvās terapijas blakusparādībām.
·    Impotence. Impotence nozīmē, ka jums ir problēmas ar erekciju un partnerattiecībām. Impotences rādītāji pēc staru terapijas ir aptuveni tādi paši kā pēc operatīvas terapijas. Parasti tā neattīstās uzreiz terapijas laikā, bet pakāpeniski vairākus gadus pēc ārstēšanas. Tāpat notiek arī pēc operatīvas terapijas: jo vecāks jūs esat, jo lielāka iespēja erekcijas problēmām. Tās var atrisināt ar medikamentiem un dažādām palīgierīcēm (skat. sadaļā pie operatīvās terapijas).
·    Nogurums. Staru terapija var izraisīt noguruma sajūtu, nespēku. Tas var ilgt pat vairākus mēnešus pēc terapijas beigām.
·    Limfedēma. Liekā šķidruma uzkrāšanās kājās vai ģenitālijās (skat. pie operatīvās terapijas blakusparādībām) ir iespējama, ja staru terapijas ietekmē gājuši bojā limfmezgli.
Iekšējā apstarošana (brahiterapija)
Ilgstošai jeb zemu devu brahiterapijai tiek izmantotas mazas radioaktīvas lodītes (katra apmēram rīsa graudiņa lielumā), ko ievieto prostatā. Šīs lodītes tiek sauktas arī par “sēklām”. Tā kā to izmērs ir ļoti mazs, tās nerada diskomfortu un bieži vien tiek atstātas prostatā arī pēc tam, kad radioaktīvais materiāls tajās vairs nav palicis.
Praksē tiek lietota arī īslaicīgā jeb augstas devas brahiterapija. Šajā gadījumā tiek izmantotas adatas, ar kuru palīdzību prostatā ievada mīkstas caurulītes (katetrus). Šajās caurulītēs uz piecām līdz 15 minūtēm tiek ievietots materiāls ar spēcīgu radioaktīvo starojumu un pēc tam izņemts. Šīs ārstēšanas laikā jums jāpaliek stacionārā. Parasti dažās dienās notiek trīs ārstēšanas seansi. Pēc pēdējā seansa katetri tiek izņemti. Bieži vien šo terapiju kombinē ar ārējo apstarošanu, kuras laikā izmanto mazākas radiācijas devas nekā tad, ja būtu izvēlēta tikai ārējā apstarošana. Dažas nedēļas pēc šā ārstēšanas kursa jums var būt sāpes starp sēkliniekiem un anālo atveri, kā arī urīns var būt brūngani sarkanīgā krāsā.
Iekšējās apstarošanas iespējamie riski un blakusparādības
Ja jums prostatā tiek ievadītas lodītes, tās vairākas nedēļas raida nelielu radioaktīvo starojumu. Lai gan starojums netiek īpaši tālu, jums vairākas nedēļas ir jāizvairās no grūtnieču un mazu bērnu sabiedrības. Jums jābūt piesardzīgam arī citās jomās, piemēram, dzimumakta laikā jālieto prezervatīvs.
Aptuveni vienu nedēļu pēc lodīšu ievietošanas jums var būt sāpes šajā apvidū un urīns sarkanīgi brūnā krāsā. Ir arī neliels risks kādai no lodītēm “izkļūt” no prostatas, tomēr tas notiek ļoti reti. Tāpat kā pie ārējās apstarošanas var attīstīties problēmas ar zarnu darbību, urīnpūsli un potenci. Ja jums radušās kādas problēmas, informējiet par to savu ārstu. Lielākoties ar medikamentiem vai citiem līdzekļiem ir iespējams jums palīdzēt.

1.6.4. Hormonterapija
Hormonterapijas mērķis ir mazināt vīrišķo dzimumhormonu (androgēnu) - arī testosterona - līmeni asinīs. Androgēni, kas pārsvarā veidojas sēkliniekos, izraisa pastiprinātu prostatas vēža šūnu augšanu. Samazinot androgēnu līmeni, prostatas vēzis sarūk vai arī ievērojami palēninās tā augšana. Ar hormonterapiju var kontrolēt vēzi, bet nevar to izārstēt.
Hormonterapiju parasti izvēlas šādos gadījumos:
·    vīriešiem, kam operatīvā un staru terapija nevar tikt veikta;
·    vīriešiem, kam vēža šūnas ir izplatījušās pa visu organismu vai pēc sākotnējās ārstēšanas attīstījies recidīvs;
·    to lieto kopā ar staru terapiju - gadījumā, ja ir liels risks, ka pēc terapijas vēzis atgriezīsies;
·    dažreiz to veic pirms operatīvās vai staru terapijas ar mērķi samazināt audzēja apjomu.
Tā kā gandrīz visi prostatas audzēji ar laiku kļūst nejutīgi pret hormonterapiju, izvēlas metodi, kad hormonālie medikamenti kādu laiku tiek doti, tad ir pārtraukums, bet pēc laika atkal turpina hormonterapiju (to sauc par intermitējošu ārstēšanu). Tas palīdz izvairīties no dažām zāļu blakusparādībām (impotences, intereses zuduma par dzimumdzīvi utt.).
Hormonterapijas veidi
Ir vairāki hormonterapijas veidi, tostarp operatīva terapija vai medikamenti, kas samazina testosterona līmeni asinīs vai bloķē organisma spēju reaģēt uz androgēniem.
·    Sēklinieku izņemšana. Lai gan sēklinieku izņemšana ir ķirurģiska operācija, galvenais iegūtais efekts ir hormonu izmaiņas. Operācijas laikā ķirurgs izņem sēkliniekus, kur tiek ražoti 90% no androgēniem, to skaitā arī testosterons. Lai gan tā ir salīdzinoši vienkārša un lēta procedūra, tās efekts ir paliekošs, un vairākums vīriešu nespēj ar to samierināties. Lielākajai daļai vīriešu pēc šīs operācijas zūd interese par dzimumdzīvi, viņi nespēj sasniegt erekciju.
·    Luteinizējošā hormona atbrīvotājhormona analogs (LHRH analogs). Šie medikamenti samazina testosterona līmeni tikpat labi kā sēklinieku izņemšana. LHRH analogs (jeb agonists) tiek ievadīts injekcijas veidā vienreiz mēnesī vai vienu reizi ik pēc trim, četriem, sešiem vai 12 mēnešiem. Lai gan šī ārstēšana ir dārgāka un biežāk nekā pie sēklinieku izņemšanas jāapmeklē ārsts, tomēr vīrieši lielākoties izvēlas tieši šo metodi. Pēc pirmās LHRH analoga devas testosterona līmenis uz īsu brīdi strauji paaugstinās, tad samazinās. Šo efektu sauc par “uzliesmojumu”. Ja audzēja šūnas ir izplatījušās uz kauliem, tad šā “uzliesmojuma” laikā var just sāpes kaulos. Lai mazinātu “uzliesmojuma” efektu, dažas nedēļas pirms LHRH analogu terapijas lieto medikamentus, ko sauc par anti-androgēniem.
·    LHRH antagonisti. Šie medikamenti samazina testosterona līmeni ievērojami ātrāk un nerada “uzliesmojumu”. Tomēr dažiem vīriešiem tas izraisa alerģisku reakciju. Tāpēc šo medikamentu izvēlas tikai tiem, kam nevar lietot citu hormonterapijas veidu. Medikaments tiek ievadīts injekcijas veidā tikai ārsta kabinetā. Pirmajā mēnesī medikamentu ievada ik pēc divām nedēļām, pēc tam ik pēc četrām nedēļām. Jums jāuzkavējas ārsta kabinetā aptuveni 30 minūtes, lai ārsts var būt drošs, ka jums neattīstās alerģiska reakcija.
·    Anti-androgēni. Šie medikamenti bloķē organisma spēju izmantot androgēnus. Pēc sēklinieku operācijas vai LHRH terapijas laikā nelielu daudzumu androgēnu producē virsnieru dziedzeris. Anti-androgēnus var lietot kopā ar LHRH analogiem vai pēc sēklinieku izņemšanas, tad to sauc par kombinēto androgēnu bloķēšanu, lai pilnībā bloķētu androgēnu produkciju un izmantošanu organismā. Vēl joprojām nav vienota viedokļa par to, vai kombinētā terapija ir efektīvāka par kādu no monoterapijām.
Hormonterapijas blakusparādības
Tā kā tiek izmainīts hormonu līmenis, tad visi līdzekļi un metodes - sēklinieku izņemšana, LHRH analogi un LHRH antagonisti - izraisa līdzīgas blakusparādības. Tās var būt:
·    samazināta dzimumtieksme;
·    impotence (problēmas sasniegt erekciju);
·    karstuma viļņi (ar laiku mazinās vai pāriet pavisam);
·    krūts dziedzeru sāpīgums un augšana;
·    kaulaudu masas samazināšanās (osteoporoze), kas ilgstošas dzīvildzes gadījumos var rezultēties ar kaulu lūzumiem;
·    samazināts sarkano asins šūnu skaits (anēmija);
·    atmiņas pasliktināšanās;
·    muskuļu masas samazināšanās;
·    svara pieaugums;
·    izteikts nespēks, nogurums;
·    paaugstināts holesterīna līmenis asinīs;
·    depresija.
Tāpat pieaug paaugstināta asinsspiediena, diabēta un sirdslēkmes risks.
Lielāko daļu blakusparādību var novērst vai ārstēt. Piemēram, karstuma viļņi pazūd, ja tiek lietoti noteikti antidepresanti. Īss staru terapijas kurss, kas vērsts uz krūtīm, novērš to palielināšanos. Ir pieejami medikamenti, kas novērš un ārstē osteoporozi. Depresiju ārstē ar antidepresantiem vai psihoterapiju. Pietiekama fiziska slodze palīdz novērst vairākas blakusparādības (tostarp ātru nogurdināmību, svara pieaugumu) un mazina kaulu un muskuļu masas zudumu. Ja attīstās anēmija, tā parasti ir viegla un neizraisa nekādas sūdzības.
Diskusija par hormonterapiju
Ir vēl daudz jautājumu par hormonterapiju, kas līdz galam nav atrisināti, piemēram, kad vislietderīgāk sākt un beigt hormonterapiju. Pētījumi vēl tikai notiek. Ja jums tiek piedāvāta hormonterapijas uzsākšana, lūdziet savam ārstam skaidrojumu par šīs hormonterapijas norisi un tās iespējamajām blakusparādībām.

1.6.5. Ķīmijterapija
Ķīmijterapija nozīmē tādu medikamentu lietošanu, kas nogalina vēža šūnas. Visbiežāk šīs zāles injicē vēnā. Daži medikamenti ir arī tablešu formā. Kad medikaments nonāk asinsritē, tas izplatās pa visu organismu un nogalina vēža šūnas.
Prostatas vēža gadījumā ķīmijterapiju izvēlas tad, kad vēža šūnas ir izplatījušās pa organismu un hormonterapija nav iedarbīga. Šī nav standarta terapija prostatas vēža agrīnajās stadijās. Notiek pētījumi, kur tiek pierādīta ķīmijterapijas īstermiņa kursa efektivitāte pēc prostatas izoperēšanas.
Tāpat kā hormonterapija, arī ķīmijterapija neizārstē vēzi pilnībā. Ar tās palīdzību nevar iznīcināt visas vēža šūnas, tomēr tā var palēnināt audzēja augšanu un mazināt simptomus, tādējādi panākot augstāku dzīves kvalitāti.
Ir daudz dažādu ķīmijterapijas medikamentu. Labāka iznākuma dēļ dažreiz vienlaikus tiek ieteikti divi medikamenti. Tomēr priekšdziedzera vēža ārstēšanā pašlaik ASV un Eiropā kā labākā tiek uzskatīta viena medikamenta terapijas shēma.
Ķīmijterapijas blakusparādības
Lai gan ķīmijterapijas medikamenti nogalina vēža šūnas, tie var bojāt arī normālās šūnas, un tas izraisa dažādas sūdzības. Blakusparādības atkarīgas no medikamenta veida, devas un ārstēšanās ilguma. Pie pamatshēmas lietošanas novērot:
·    perifēru neiropātiju;
·    matu izkrišanu;
·    sliktu dūšu un vemšanu (reti);
·    apetītes zudumu (reti).
Tā kā tiek bojātas arī veselās šūnas, jums var samazināties asins šūnu daudzums. Tas izraisa šādas problēmas:
·    ir palielināts risks saslimt ar infekcijas slimībām (jo ir pazemināts balto asins ķermenīšu skaits);
·    iespējama asiņošana vai zilumu veidošanās pat pēc nelielām traumām un iegriezumiem (jo ir samazināts trombocītu skaits asinīs);
·    ātra nogurdināmība (jo ir samazināts sarkano asins ķermenīšu skaits).
Pēc ārstēšanas vairākums blakusparādību pazūd. Ja jums parādās kāda no blakusparādībām, apspriedieties ar ārstējošo ārstu, kā to novērst. Ir vairākas iespējas, kā cīnīties ar blakusparādībām. Piemēram, ir medikamenti, kas mazina sliktu dūšu un vemšanu. Citi medikamenti var paaugstināt asins šūnu skaitu.

1.6.6. Cīņa ar sāpēm un citiem simptomiem
Šajā materiālā pārsvarā raksturota audzēja šūnu iznīcināšana un novājināšana jeb veids, kā palēnināt to augšanu. Tomēr pats svarīgākais ārstēšanas mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti. Informējiet ārstējošo ārstu vai medmāsu par sāpēm vai jebkurām citām sūdzībām, kas jūs nomāc. Ir dažādas iespējas to novēršanai. Pareizas ārstēšanas apstākļos jūs jutīsities labāk, un tas ļaus jums koncentrēties uz svarīgākajām lietām jūsu dzīvē.
Medikamenti sāpju mazināšanai
Pretsāpju medikamenti ir ļoti efektīvi. Ja medikamenti tiek lietoti vēža izraisītu sāpju mazināšanai, jums nav jāuztraucas par to kaitīgumu vai atkarības veidošanos. Sākot medikamentu lietošanu, var pastiprināties miegainība vai parādīties nieze, bet vēlāk šie traucējumi pāriet. Var rasties aizcietējumi, taču ir dažādas metodes to novēršanai. Blakusparādības bieži vien var novērst, mainot medikamenta devu vai pievienojot citu medikamentu.
Bifosfonāti
Bifosfonāti ir medikamentu grupa, kas palīdz mazināt kaulu sāpes. Vīriešiem, kas saņem hormonterapiju, šie medikamenti palēnina arī audzēja augšanu un palielina kaulaudu masu.
Bifosfonāti var izraisīt blakusparādības, piemēram, gripai līdzīgus simptomus vai sāpes kaulos. Ļoti retos gadījumos šie medikamenti var izraisīt pretēju efektu un bojāt kaulaudus.
Steroīdi
Dažiem vīriešiem steroīdi var noņemt sāpes un uzlabot apetīti.
Staru terapija
Staru terapiju var izvēlēties kā galveno terapijas metodi, lai iznīcinātu vēzi, bet tā var mazināt arī vēža šūnu izraisītas sāpes kaulos.
Šim pašam mērķim tiek lietoti arī medikamenti, ko sauc par radiofarmācijas līdzekļiem. Tie ir medikamenti, kuru sastāvā ir radioaktīvs elements. Tos injicē vēnā. Tie nogulsnējas kaulu apvidū, kur atrodas vēža šūnas, un nonāvē tās. Apmēram astoņiem no desmit prostatas vēža pacientiem šie medikamenti palīdz mazināt sāpes. Galvenā šo medikamentu blakusparādība ir samazināts asins šūnu skaits. Savukārt tas paaugstina asiņošanas un infekcijas risku.

1.6.7. Kura ārstēšanas metode ir vispiemērotākā man?
Ja jums ir prostatas vēzis, pirms ārstēšanas metodes izvēles jāapsver vairāki aspekti, proti, jūsu vecums, vispārējais veselības stāvoklis, ārstēšanas mērķis un jūsu attieksme pret blakusparādībām. Piemēram, daži vīrieši nemaz nevar iedomāties savu dzīvi ar urīna nesaturēšanu vai impotenci. Savukārt citi koncentrējas nevis uz iespējamajām blakusparādībām, bet gan vēlas pilnībā iznīcināt vēža šūnas.
Ja jums ir vairāk nekā 70 gadu un nopietnas vispārējas veselības problēmas, jūs varat uzskatīt prostatas vēzi par vēl vienu hronisku saslimšanu. Iespējams, tas neietekmēs jūsu dzīves ilgumu. Tomēr tas var izraisīt sūdzības, no kurām jūs gribat izvairīties. Šajā gadījumā ārstēšanas mērķis ir mazināt simptomus un izvairīties no zāļu blakusparādībām. Tāpēc jūs varat izvēlēties novērošanas taktiku vai hormonterapiju. Protams, vecums pats par sevi nevar būt noteicošais ārstēšanas taktikas izvēlē. Daudzi vīrieši arī pēc 70 gadu vecuma ir pietiekami labā fiziskā un garīgā formā, bet daļa jaunāku vīriešu ir ar nopietnām veselības problēmām.
Ja esat salīdzinoši jauns un jums nav citu nopietnu saslimšanu, jūs, iespējams, būsit ar mieru paciest ārstēšanas blakusparādības, lai tikai būtu lielāka iespēja pilnībā izārstēties. Prostatas vēža agrīnās stadijās izvēloties ārējo apstarošanu, radikālo prostatektomiju vai radioaktīvos implantus, atveseļošanās iespēja ir līdzīga. Tomēr katra situācija ir unikāla, un to ietekmē daudzi faktori.

http://www.onko.lv/print_all.php?lang=lv&id=144


eXTReMe Tracker