Kas ir pedofīlija un pedohistērija
Krievijas Ziemeļu Valsts Medicīniskas Universitātes tiesu medicīnas un tiesības katedru vadītāja, profesora G.B. Derjagina pētījums (ar saīsinājumiem)
1.    Kulturoloģiskais apskats

   
Jēdziens «pedofīlija» šaurā nozīmē - tā ir mīlestība pret bērniem, bet parasti pieņemtā izpratnē un starptautiskā slimību klasifikatorā- seksuālo priekšrocību traucējums, kas izpaužas seksuālā vilkmē pie bērniem, parasti pirmspubertātes vecumā. Tiek uzskatīts, ka jauna ķermeņa veidols pedofiliem ir savdabīgs fetišs [6], tomēr, pēc mūsu domām, nav vērts ignorēt tādu jaudīgu daudziem pedofiliem seksuālo stimulu, kā pati bērna personība, garīgas saskarsmes iespēja ar viņu. Zinātniskās aprindās notiek diskusijas, vai var pedofīliju aplūkot nevis kā psihes traucējumu, bet gan kā parastu seksuālo orientāciju, t.i. dabisku parādību.
    Rietumu sabiedrības tikumības un morāles standarti, kuru pirmsākums meklējams jūdaisma kristietības uzskatos, ir pretrunā uzskatiem, kas ir izveidoti uz citiem reliģioziem un kulturāliem priekšstatiem. Par spīti tādu attiecību nosodījumam Rietumu valstu kultūrās, eksistē daudz sabiedrību, kuras pat akceptē, vai neliek šķēršļus pieaugušo un bērnu seksuālām attiecībām, pie tam tādas attiecības netiek uztvertas kā bērnu ļaunprātīga izmantošana vai to ekspluatācija. Rietumu standarti seksuālas uzvedības jomā nevar būt pieņemami citu sabiedrību vairākumam un pat daudziem Rietumu pasaules valstu pārstāvjiem [44, 52, 53], pie tam tradicionālas puritāniskas seksuālas morāles normas sen jau ir novecojušas. Analoģiski izskatās rietumu feministu (cīnītāju par sieviešu vienlīdzību) mēģinājumi iepotēt savu pasaules uzskatu musulmaņu pasaules pārstāvjiem. Principā Rietumu kultūrā var runāt par divu pedofīlijas tipu eksistenci.
Kristīgajā pasaulē izšķir sekojošos variantus:

        1)    mīlestība pret zēniem un meitenēm, kas nav sasnieguši 14 gadus (pirmspubertātes vecums) ir īstenā pedofīlija;
        2)    mīlestība pret jaunekļiem un meitenēm no 14 - 18 gadiem (pubertātes vecums) - efebofīlija (pseidopedofīlija);

    Visi šie varianti ir sastopami hetero-, homo un biseksuālās variācijās. Tas ir - dažus pedofilus saista tikai meitenes, citus - tikai zēni, bet trešie interesējas par abu dzimumu bērniem. Norādītais vecums - ir relatīvs skaitlis, jo dzimumnobriešanas temps bērniem ir dažāds. Daži jau 14 gados izskatās kā 16 - 17-gadīgi, bet aizkavējoties nobriešanai, 16-gadīgie var ārēji atgādināt 12 - 13-gadīgus.
    Pedofīlija ir mūžīga parādība, bioloģiskā nozīmē - konstruktīva, jo mīlestība pret bērniem, ar skaidru seksuālu nokrāsu vai bez tās, nodrošina sugas izdzīvošanu, aizbildināmā socializāciju. Mūsdienās pedofīlijas jēdziens, kā sabiedriski bīstams seksuāls izkropļojums un medicīniska patoloģija, ir pietiekami jauns. Tas ir radies rietumu valstu kultūrās karojošā puritānisma un feminisma ietekmē XX gadsimta otrajā pusē, pareizāk - gadsimta pēdējā ceturtdaļā, un saistās vairāk ar politiku, jo cilvēku seksualitāte cīņā «par bezgalīgu morālisku tīrību» vienmēr ir bijusi trumpja karte politiskās spēlēs. Analfabētiskos un svētulīgos priekšstatos, bērns ir bezdzimtas, nekā nesaprotoša, neredzoša, nedzirdoša būtne, bez balss tiesībām.
    Nepieciešamību cīņai ar pedofīliju, pedofilu vajāšanu parasti skaidro:

-    ar bērnu prostitūcijas organizēto tīklu attīstību (parādība ir mūžīga);
-    ar nelegālas bērnu pornoprodukcijas ražošanas tīklu atmaskošanām (parādības iztekas meklējamas XIX gadsimtā);
-    kā arī tas, ka seksuālo sadistu un seriālo slepkavu upuri nereti ir bērni (īpaši neaizsargāta un relatīvi pieejama būtne, drošs objekts seksuālam sadistam, sava spēka, savas varenības demonstrācijai).

    Rezultātā, pēdējās divās desmitgadēs ASV, Anglijā, Austrālijā un citās Rietumu valstīs ir vērojams savdabīgs, ar pedofīlijas problēmām saistīts histērijas sprādziens.
    Masu informācijas līdzekļi gandrīz katru dienu sabiedrībā uzkurina panisku stāvokli, pieminot pedofīliju sakarā ar sekss-biznesu [21]. Tādā veidā notika paša jēdziena «pedofīlija», t.i. «bērnu mīlestība» izkropļošana. Piemēram, R. Kraftam-Ebingam (1840 - 1902), un viņa priekšgājējiem un laikabiedriem tāds jēdziens nav sastopams [9]. Tomēr R. Krafts-Ebings iedalīja perversijas:

        -    sadistiskos aktos zēnu un sieviešu dzimuma personu spīdzināšanas veidā;
        -    kā arī likumu pārkāpumu sabiedrisko bīstamību, konkrētāk «prettiesiskas darbības ar personām, kas jaunākas par 14 gadiem».

    Pretsvarā, norobežojoties no seksuāliem sadistiem, suteneriem un pornodarboņiem, pedofīli orientētās personas sāka dēvēt sevi par «bojlaveriem», un - «girllaveriem». Pašlaik Internetā eksistē liels daudzums tādu saitu ar atbilstošiem forumiem, ar personīgo emblēmu, ar dažādiem mākslas darbiem. Tomēr, saiti, kas satur fotogalerijas ar kailiem bērniem, nereti kontrolējošās struktūras un serveru īpašnieki aizver.

   Bojlaveru emblēma (piedēvē gleznotājam Otto Lomjulleram)

  

Pedofīlie uzvedības stili atšķiras. Vieni dod priekšroku vienreizējiem kontaktiem ar nejauši satiktiem bērniem, ko sekmē bailes no atmaskošanas un kriminālsoda, citi - ilgstošākus, trešie - pastāvīgus, kam pat noformē aizgādību vai aizbildniecību. Daudzi iekaro pat dziļu bērna pieķeršanos un mīlestību ar gādīgām attiecībām, psiholoģiskas mijiedarbības prasmi. Protams, ir pedofīli, kas sasniedz savu mērķi izmantojot spēku un bērna atkarīgo stāvokli.
    Pedofilo seksuālo darbību visbiežāk tie, kam bērnībā bija agra seksuāla pieredze ar pieaugušajiem, nenovērtē negatīvi kā tīkojumu uz to tiesībām, pie tam daudzi pētnieki ir nonākuši pie slēdziena, ka agra seksuāla pieredze ar pieaugušajiem lielākoties nav postoša bērna psihei, un uzskats par tādas pieredzes traumatismu ir mīts [61]. To netieši apstiprina tas, ka zēni-pusaudži bieži labprāt iet uz brīvprātīgiem seksuāliem kontaktiem ar pieaugušajiem, bet, kā likums, nevienam nestāsta par tādiem kontaktiem - nedz vecākiem, nedz ārstiem, nedz juristiem [60]. Tādu zēnu aptaujas rezultāts (neklīniskā atlasē vecumā no 12 līdz 17 gadiem) parādīja, ka pusaudži parasti atzinīgi reaģēja uz homoseksuāliem kontaktiem ar pieaugušajiem. Šo zēnu attīstības tālākie novērojumi parādīja, ka šādiem kontaktiem nav nekādas lomas viņu seksuālajā attīstībā, un tie nespēlē kāda «palaižošā mehānisma» lomu homoseksuālas identifikācijas attīstībā, t.i., bērns nekļūst homoseksuāls [67].
    Ir arī pretējs viedoklis. Ka izvirtīgas darbības pieredze bērnam ir traumatiska psihei nākamās viktimizācijas un seksuālu disfunkciju attīstības plānā, un agra homoseksuāla pieredze ir viens no homoseksuālisma formēšanas galveniem momentiem [56]. J.R.Bramblett & S.A.Darling [26] pētījumu rezultāti parādīja, ka homoseksuāla pieredze ar pieaugušu vīrieti, veicina pusaudzim homoseksuālas domas un fantāzijas par tādiem kontaktiem ar bērniem un pusaudžiem. Bet, visticamāk, to var pielietot tikai pie daudz kur mākslīgas rietumu sabiedrības modeļa ar tās divkāršiem standartiem un kristīgo askēzi, jo eksistē daudzi piemēri, kad vīriešu dzimtas personas, kas bērnībā piekopa homoseksuālu dzīvi, pieaugot kļūst pilnīgi heteroseksuāli. Tā, kulturāli nosacītās zēnu homoseksuālās attiecības līdz precību periodam dažās Okeānijas un Āfrikas ciltīs, nav par šķērsli vīriešu tālākai heteroseksuālitātei, pie tam īsteno homoseksuāļu daudzums dotajā sabiedrībā nepārsniedz rietumu rādītājus [14, 22, 50, 51].
    Pie tam, diez vai būs pareizi uzskatīt, ka bi- vai homoseksuāla orientācija, tādā vai citā formā realizētas homoerotiskas tieksmes, ir kaitīgas subjektam, ja tās viņam ir pieņemamas, sagādā baudu un nav pretrunā ar morāli.
    Pedofīlijas problēmā ne viss tik vienkārši. Šeit vajag ņemt vērā kulturālas ietekmes, kuru iztekas meklējamas iniciācijas ceremonijās un bērnu audzināšanas procesā Senajā pasaulē, piem., Klasiskajā Grieķijā. Pedofīlija un pederastija grieķiem bija jauna vīrieša intelektuālas, garīgās un fiziskās izaugsmes un pilnveidošanās galvenā sastāvdaļa. Dvēseles un ķermeņa harmonijas simetrija jauneklim bija valsts ideāls. Grieķiem īpaši vienkāršs un dabisks veids pietuvoties šim ideālam bija mīlestība pret zēniem, pret audzēkņiem [12]. Pēc Platona, audzinātāja un skolnieka garīgo sakņu un fizisko ķermeņu harmonisks saplūdums ir augstākā mīlestības izpausme (tā saucamā «platoniskā mīlestība» ir homoseksuāla; jēdziens tika pakļauts sagrozījumiem un mūsdienu traktējumam kristietībā).
   Sabiedrība sekmēja to, lai katrs vīrietis par mīļāko izvēlētos sev partneri jaunekli, un vēl jo vairāk, jauneklis tika nopelts, ja viņš nevarēja atrast sev vecāku draugu vai mīļāko - izņēmums bija tikai attiecībā uz tiem, kas bija morāli netīrīgi vai garīgi un fiziski slimi. Tā kā vecākais partneris, audzinātājs atbildēja par jaunākā uzvedību, dalīja ar viņu gan uzslavu, gan sodu, mīlestība pret zēniem bija nevis vajājama, bet tika atbalstīta un kļuva ar spēku, kas balstīja valsti un formēja sabiedrisko morāli. Pierādījumu tam senajā grieķu literatūrā un vēsturiskos faktos ir daudz. Piemēram, spartieši pirms kaujas nesa upurus Erotam; cēlonis tam bija pārliecība, «ka vistuvāko draugu pāris (mīlnieku pāris), kas cīnījās sānu pie sāna, nesīs uzvaru un glābiņu». Vīrietis uzņēmās pienākumus un atbildību par zēna tikumīgo un intelektuālo attīstību. Viņam bija jāattiecas pret to ar labestību, audzinot tikumīgu pilnību, kuru prasa sabiedrība, iepazīstināt zēnu ar vīriešu būtību un pilsoniskiem pienākumiem. Īpaši raksturīgi tas bija doriskām kopienām, tur šī paraža prevalēja pār citām un bija tik vispāratzīta valstī, ka vīrietis bez tāda aizbildināmā skaitījās, ka izvairās no vīriešu pienākuma izpildes, bet zēnam bija apkaunojoši ja viņam nebija tāda aizbildņa[12].
    Vispār, Senajās Atēnās seksuālie objekti dalījās nevis uz vīriešiem un sievietēm, bet gan uz aktīviem un pasīviem, ja runa gāja par vecākā (erastes) pedagoģisko aizbildnību pār jaunāko (eromenos); kā arī uz agresīviem un padevīgiem, ja runa gāja piemēram, par ienaidnieku pazemošanu, sodu. Atcerēsimies, ka seksuāla varmācība izsenis tika pielietota kā biedinājums, pakļaušana, pazemojums, sociālas hierarhijas noteikšana. Grieķu keramikas apgleznojumi attēlo uzvarētāju seksuālo varmācību pār uzvarētajiem persiešiem.
Attēls uz sengrieķu vāzes. Vīrieša kontakts ar zēnu
   Tika uzskatīts, ka skolotāja un skolnieka savstarpēja mīlestība māca jaunekļiem tiekties uz skaistumu, pie brīnišķā, un būt vīrišķīgiem: «Pilnīgi acīmredzami, ka nav spēcīgākas falangas par to, kura sastāv no mīlošiem viens otru kareivjiem» (Kiropēdijas Ksenofonts 7. 1, 30) [10]. Precējušies vīrieši Spartā atklāti dzīvoja ar saviem draugiem, bet savu sievu, atbilstoši paražām, apciemoja reti un slepeni [20].
    Grieķi ļoti augstu vērtēja jauneklīgo skaistumu, tādēļ zēni praktiski visu dienu bija kaili. Trīs ceturtdaļas dienas tie pavadīja gimnasijās (gymnos - kails), uz palestrām (vietas sporta cīņai vai vingrinājumiem), kur daudz laika tika veltīts cīņas mākslai kailā veidā, un pirtīs. Jaunekļu un vīriešu atsegto ķermeņu ikdienas aplūkošana, kailo pusaudžu cīņa, sekmēja homoerotisma attīstību, kas šajā gadījumā piemita visai tautai [12]. Arī falls (vīrieša dzimumloceklis) bija reliģiozs simbols, kuru pielūdza dažādos variantos. Vēl jo vairāk, falls tika uzskatīts par talismanu no dažādiem postiem, burvestības un kaitniecības, tādēļ ir saglabājies liels daudzums fallisku amuletu. Senajā Romā mazi bērni nēsāja uz kakla falliskus amuletus kā aizsardzības līdzekli no noskaušanas un citām nepatikšanām. Grieķi lika gar ceļiem, pie savām mājām un dievnamiem akmeņu stabus ar cilvēcisku galvu un ereģētu dzimumlocekli - tā saucamās hermas, kuras bija talismani, izpildīja ienaidnieku atbaidīšanas funkciju. Skandināvijā falliskas statujas lika blakus kristīgām baznīcām līdz pat XII gadsimtam [8].
    Uz antīkiem vīriešu attēliem, to dzimumlocekļi vienmēr izskatās bērnišķīgi vai kā pusaudžiem, ar aizvērtu priekšādu, kas tika uzskatīts par skaistuma etalonu. Iespējams, skaitījās nepieklājīgi izrādīt vispārējai aplūkošanai atsegto peņa galviņu. Tikai satīru (mistiskas būtnes - iekāres velniņi) attēlojumos peņa galviņa vienmēr ir atvērta. Vēlāk Brīvās Romas periodā, sporta sacensību laikā romieši aizpogāja priekšādu ar kniepadatu, kas sastāvēja no stieplītes un vara podziņas, bet vergiem, kam bija darīšana ar mājlopiem, priekšādu caurdūra ar metālisku gredzenu, kas nepieļāva erekciju un galviņas atsegšanos. Parasti to darīja no racionāliem apsvērumiem - zoofīlijas novēršanai.
    Jaunekļu skaistuma un veselības pielūgsme antīkajā pasaulē sasniedza savu apogeju. Stratons rakstīja: « Ziedošs divpadsmit gadīgs zēns nes man prieku, bet vēl gaidītāks  trīspadsmit gadīgs zēns. Tas, kuram četrpadsmit, vēl ir tīkama mīlestības puķe, bet vēl apburošāks ir zēns piecpadsmitā gada sākumā. Sešpadsmitgadīgs  līdzīgs dievam, bet vēlēties septiņpadsmit gadīgu  nav mana apanāža, bet gan tikai Zeva. Ja kādam patīk vēl vecāks, tam jābūt gatavam ne tikai mīlestības spēlei, bet arī tādas spēles atbildes prasības no tevis» [12].
    Atšķirībā no mūsdienām, antīkā kultūra pilnīgi piederēja vīriešiem. Sieviete bija vajadzīga tikai kā trauks augļa iznēsāšanai, patriarhāla mantojuma tiesību mērķiem. Grieķiem bija dabiski apdziedāt zēnu un jaunekļu skaistumu, tādēļ grieķu literatūra piesātināta ar jūsmīgu dzeju un prātojumiem par zēnu skaistumu. Vēlāk daži romiešu dzejnieki pārņēma šo paražu, kamēr askētisms un viduslaiku kristietības fanātiskā, asiņainā tumsonība nebija izmainījuši ideālus un pasaules uzskatus. Pakāpeniski, uz daudziem gadsimtiem noslāpa strīdi par mīlestību, par skaistuma dažādībām un ideāliem, pat par to, apaļa vai nē ir mūsu planēta, par tās vietu Visumā - visu sāka noteikt baznīcas puritāniskās dogmas.
    Saskaņā ar antīkiem priekšstatiem mīlestība ir ne kas cits, kā cenšanās iegūt skaistumu. Skaistuma ideālu, attiecināmu uz zēniem, pirmkārt iespaidoja tas, ka to varēja uztvert kā vienlīdzīgu sev (tai laikā sieviete tika uzskatīta par zemāku būtni). Sengrieķu homoseksuālā mīlestība pret zēniem (pedofīlija) mūsdienu mazizglītotiem ļautiņiem ir šokējoša un neatminama mīkla. Bet tā balstījās uz tā laika estētiskā un reliģiozā fundamenta, bija grieķu kultūras īpaši būtisks un nozīmīgs pamats, kura, kā mēs zinām, sasniedza neticamus augstumus visos zinātniskās un sabiedriskās domas virzienos.
    Klasiskās Grieķijas homoseksuālā pedofīlija var būt izprasta tikai kā sengrieķu kultūras neatņemama daļa ar tās estētiskiem, reliģioziem un sabiedriskiem uzskatiem. Viss tas atrada atspulgu antīkā literatūrā. Antīkās literatūras liels lietpratējs, profesors Hanss Lihts [12] ziņo, ka pēc 670 g. pirms mūsu ēras Spartā ikgadus tika rīkotas himnopēdijas (kailu zēnu dejas). Šie svētki tika speciāli izdomāti pusaudžu un jaunekļu skaistuma cildināšanai, ilga no sešām līdz desmit dienām un tik augstu cienīti, ka pat paši bēdīgākie notikumi vīrieša dzīvē nevarēja kalpot par attaisnojumu šo svētku neapmeklēšanai [12].
    Runājot par grieķu mīlestību pret zēniem, nevajag aizmirst vienu lietu: runa neiet par pirmspubertātes vecuma bērniem, bet tikai par zēniem, kas pubertātes vecumā vai jau sasnieguši dzimumbriedumu, t.i. par jaunekļiem. Dzimumattiecības ar zēniem, kas nebija sasnieguši pusaudžu vecumu (aptuveni jaunāki par 12 gadiem), tāpat, tāpat kā mūsdienās valstu vairākumā, bija nelikumīgi. Eksistēja plašs likumu klāsts, kas skāra savstarpējās attiecības starp vīriešiem un zēniem. VI gadsimta sākumā pirms mūsu ēras Solons (politiskais reformators un likumdevējs), nolēma sodīt ar nāvi jebkuru pieaugušu vīrieti, kas tika notverts skolas telpā, kur mācījās mazgadīgie zēni, kas nebija sasnieguši pusaudžu vecumu, un kuram nebija uz to īpašas atļaujas. Par seksuālo varmācību pret zēnu IV gadsimta sākuma līdz mūsu ērai sāka pielietot sodu padzīšanas veidā no valsts ar īpašuma konfiskāciju. Tolaik šis sods bija pietiekams briesmīgs, jo cilvēkam tika atņemts sabiedrības atbalsts un aizsardzība, viņu nesodīti varēja paverdzināt, nogalināt un tml. Pēc Solona likumiem, vergam nebija tiesības stāties sakaros ar brīvu zēnu; bet vīrietim, kas pamudināja brīvu zēnu uz profesionālu prostitūciju, bija atņemamas civiltiesības līdz mūža beigām [20].
    Antīkie ideāli izrādījās dzīvīgi. XX gadsimta sākumā Vācijā ieviesās dzīvē pedagoģiska erotisma idejas, kas iemiesojās klasiskā platoniskā draudzībā pēc shēmas vīrietis - zēns, darbaudzinātājs - skolnieks. Pie tam tika uzskatīts, ka harmonijas un pilnības panākums iespējams ne tikai ar dvēselisko, bet arī ar ķermenisko saplūsmu. Skolotāja un skolnieka draudzības idejas, kas bāzējās uz pedagoģiska erotisma jēdziena, atrada izplatību Wickersdorf - Brīvā Skolu Sabiedrībā, ko nodibināta Gustav Wyneken (1875-1964) [59]. Tamlīdzīgu skolu tolaik bija ne mazums. Bērnu audzināšana izmantojot bērnu seksualitātes uzmudinājumu, ir atrodama XX gadsimta sākuma avotos. Piemēram, B. Raihs [17] pievērš uzmanību uz atbilstošā virziena skolām-komūnām revolucionārajā Krievijā.
    Turpmāk platoniskais modelis tika aizstāts ar medicīniski-seksoloģisko modeli, kas turpināja dominēt pedagoģiskas draudzības erotizācijas idejās «vīrietis - zēns» līdz pat XX gadsimta beigām [59]. 80-gados ASV eksistēja, vismaz, trīs organizācijas, kuru biedri aizstāvēja pieaugušo tiesības uz savstarpējo attiecību ar bērniem pedagoģisku erotizāciju, mēģināja likumdošanas ceļā legalizēt tos [80].
    Utilitārisma (pozitīvistisma virziena ētikā) pamatlicējs -Jeremy Bentham (1748 - 1832) nosauca argumentus pedofīlijas, homoseksuālisma, kā arī masturbācijas dekriminalizācijas nepieciešamībā, uzstājoties pret Monteskjē un Voltēra uzskatiem par šo parādību sociālo bīstamību. J. Bentham apgalvoja, ka norādīto parādību stingro sodu reālais cēlonis no sabiedrības puses, ir iracionāla antipātija, kuras pamatā ir reliģioza izcelsme, pret baudu vispār un pret seksuālo baudu konkrēti. Pēc filozofa domām, tikumības un cilvēku rīcības kritēriju pamatā jābūt nevis reliģiozai ētikai, bet gan labumam, ko dod savstarpēja bauda. Pareizai izklāstītā sapratnei nepieciešams pateikt, ka J. Bentham noliedza seksuālo varmācību. Utilitārisms, kas kļuva populārs XIX gadsimtā, oponēja viktoriānismam [34].
    Daudzās valstīs, arī Krievijā (un Latvijā - tulk. piezīme) , eksistē tukšums zinātniskos pētījumos par savstarpējām seksuālām bērnu un pieaugušo attiecībām. Bioloģiskas izmaiņas bērna organismā, un psihoseksuālās gatavības tempi parasti neatbilst ar likumiem noteiktās vecuma robežšķirtnēs, piemēram, tā saucamais seksuālās aktivitātes «piekrišanas vecums». Pavisam nav skaidrs jautājums par robežām, aiz kurām pieaugušo un bērnu seksuālas mijiedarbības neapšaubāmi ir patoloģiskas. Jebkuras sabiedrības noteiktie likumi vienmēr ir relatīvi, daudz kur nepilnīgi, pie tam vēl tie neņem vērā individuālo psihosomatisko attīstību, seksuālo savstarpējo attiecību konkrētās situācijas, neparedz atbilstošo ekspertīžu veikšanu.
    Ir jāsaka, ka pedofīlijas problēma parasti tiek apspriesta un nosodīta no varmācības un kaitējuma nodarīšanas bērna fiziskai vai psihiskajai veselībai redzes viedokļa, bet tāda jautājuma nostādīšana ir pārāk virspusēja. Varmācība vienmēr ir traumatiska, izrāda dziļu iespaidu uz bērna psihi. Pētījumos mēs konstatējām, ka asinsgrēks pat pie labprātības nosacījumiem izrāda viktimizējošu iespaidu uz bērna psihi, ved pie pieņemama seksuālu darbību diapazona paplašinājuma, līdz pat seksuālas uzvedības patoloģiskām formām [4]. Tieši tādi upuri nonāk klīnicistu un sabiedrības redzeslaukā. Klīniskos datus (pētījumu vairākums tiek veikts klīnikās ar skaidri redzamu psihes patoloģiju upuriem vai noziedzniekiem) nedrīkst mehāniski pārnest uz visu sabiedrību kopumā.
    Bet pie abpusējas piekrišanas un pie bērna iepriekšējas informētības, pie psiholoģiska spiediena neesamības, un bez fiziskas varmācības no pieaugušā puses, bērns ir spējīgs sajust partnerisko līdztiesību, gūt apmierinājumu un pozitīvas emocijas no tāda sakara. Nav mazsvarīga arī apkārtējās vides maiņa, intelektuālas darbības pamodināšana, un daudzos gadījumos draudzīgs atbalsts. Lai kā tas paradoksāli neskanētu, bet daudziem bērniem atbalsts no vecākā mīļākā puses ir svarīgāks, nekā nesaprotami tiem aizliegumi uz draudzības erotizāciju ar pieaugušajiem. Piemēram, daudzi zēni, kļūstot pieauguši, retrospektīvi pozitīvi vērtē tamlīdzīgu pusaudžu seksuālo pieredzi [44].
    Mīlestība, kas rodas pedofīlās, it īpaši homoseksuālās attiecībās, saduras ar nopietnām problēmām un pārbaudījumiem, ar sabiedrības atklātu nesapratni un nosodījumu. Barga likuma ietekme, zēna vecāku naidīgums, vecuma nevienlīdzība sarežģī pieaugušā mīļākā dzīvi un, itin bieži, agri vai vēlu tāda mīlestība cieš krahu. Tomēr mīļākā iespaids uz zēnu var būt spēcīgs, diezgan ilgstošs un derīgs abiem, īpaši zēnam (ja viņa mīļākais ir izglītots, labestīgs, bet attiecības un šo attiecību sekas ir konstruktīvas). Sekss tādos gadījumos ir otršķirīgs elements, kaut arī svarīgs. Tamlīdzīgos kontaktos varmācības iespēja ir gaužām niecīga [29].
    Par noziegumu šeit pieņemts uzskatīt mākslīgi uzstādīto un apšaubāmi pamatoto seksuālās aktivitātes «piekrišanas vecuma» pārkāpumu, bet likuma normai pusaudzis parasti pievērš uzmanību tikai kad kāds pasaka priekšā, piemēram, ar pieaugušā mīļākā šantāžas mērķi, vai kad šīs attiecības kļūst zināmas vecākiem un sabiedrībai.
    Seksualitātes kulturālo aspektu zināšana to vēsturiskā attīstībā, dod mums sapratni, ka, ja pirmspubertātes vecums (ne visur un ne vienmēr) bija aizlieguma marķieris uz pieaugušo seksuālām mijiedarbībām ar bērniem, tad pubertātes sasniegšana pat rietumu valstīs līdz XX gadsimtam deva pilnu brīvību tādām savstarpējām attiecībām. Daudzu Rietumu pasaules valstu likumi arī mūsdienās atļauj pieaugušo seksuālas mijiedarbības ar bērniem, tiem sasniedzot pubertātes vecumu. Daudzās valstīs tā saucamais seksuālo aktivitāšu «piekrišanas vecums» variējas no 12 līdz 14 gadiem. Svarīgs ir gandrīz visur eksistējošais aizliegums uz bērnu seksuālo ekspluatāciju ar mērķi gūt ienākumus, t.i. uz bērnu prostitūciju un bērnu iesaistīšanu citās seksa biznesa formās. 

        2. Aiz rietumu kultūru robežām

   Cilvēka un dzīvnieku uzvedībā var izcelt veselu rindu uzvedības raksturojumu, kuri, no pirmā acu uzmetiena, ne tikai nesekmē atražošanu, bet pat ir šķērslis tai, tomēr tie rodas evolūcijas procesā un turpina saglabāties populācijā tūkstošiem gadu. Par tādām pazīmēm, tradicionālu evolucionāru priekšstatu ietvaros, var nosaukt homoseksuālo orientāciju un pieaugušo-bērnu seksuālas attiecības, kas ir plaši izplatītas gan primātiem, gan praktiski visās cilvēces kultūrās. Daudzos gadījumos tās spēlē svarīgu lomu indivīda un grupas sekmīgā izdzīvošanā kopumā [2].
    Savstarpējās bērnu un pieaugušo seksuālās attiecības ir raksturīgas ne tikai cilvēkiem, primātu starpā tie izpilda socializējošo lomu. Tā, novērojot
Macaca arctoides pērtiķus, tika konstatēti bieži, ilgstoši un intensīvi ģenitāliju uzbudinājumi pie tā paša dzimuma pieaugušo un zīdaiņu īpatņu mijiedarbībām. Šīs homoseksuālas mijiedarbības pavadīja pozitīvas emocijas, un bija acīmredzams to pārsvars pār heteroseksuālo uzvedību. Pirmie pusaudžu dzimumakti tika izpildīti ar tā paša dzimuma pieaugušajiem, pie tam vecākie partneri skaidri mācīja jaunākos seksuālām mijiedarbībām. Pētījuma autori veikuši secinājums, ka primātu dzimuma socializācijā, homoseksuāli pieaugušo-bērnu kontakti ir seksuālas socializācijas bāze, kas piemīt visiem primātiem, iekaitot arī cilvēku [32]. Vēl jo vairāk, pie primātiem viena trešdaļa pieaugušā īpatņa «socioseksuālu» kontaktu ar mazuli iniciators ir pats mazulis [44].
    Jebkura parādība eksistē dabā mūžīgi, un mūžīgi eksistēs kā objektīva realitāte, neatkarīgi no cilvēku vēlmēm un uzskatiem. Tā nav apveltīta ne ar kādām novērtējuma kategorijām, kamēr šī parādība netiek cilvēku apjēgta. Tieši tad arī rodas polāri vai starp novērtējuma raksturojumi: «labs» - «slikts», «labais» - «ļaunais», «derīgs» - «kaitīgs», utt. Pētot parādību, var iespaidot to, pastiprinot vai atslābinot jelkādu tās īpašību. Neizzinātā parādība cilvēkam nepakļaujas, to var tikai izmantot, nezinot sekas. Sacītais pilnā mērā attiecas uz cilvēka seksuālās dzīves parādībām.
    Sociālas un seksuālas normas jēdzieni ir relatīvi, atkarīgi no sabiedrības vēsturiskas un kulturālās attīstības. Tad darbība, kura vienā sabiedrībā ir stingri sodāma, citā sabiedrībā var būt neatņemama sadzīves, kultu ceremoniju, nacionālu tradīciju daļa. Tādēļ nedrīkst akli pārnest kādas sabiedrības normas jēdzienu uz visām kultūrām un subkultūrām. Šeit būs derīgi iepazīties ar situāciju pieaugušo un bērnu seksuālas mijiedarbības jomā dažādās sabiedrībās aiz rietumu kultūru robežām.
    Skaidra sociāla homoseksuālu rituālu funkcija zēna iniciācijā līdz šim ir vērojama Okeānijas salu, Āfrikas, Dienvidu un Dienvidaustrumu Āzijas daudzās kultūrās. Iniciācijas ceremonijas neatņemama daļa ir homoseksuāli anāli-ģenitālie vai orāli-ģenitālie kontakti. Šo kontaktu mērķi ir citādāki, nekā seksuālas apmierināšanas gūšana, jo norādīto vietu pamatiedzīvotāji, pieturoties pie agrāk viscaur izplatītos senos priekšstatos, uzskata, ka vīrieša „esība” ir slēgta spermā un tiek nodota caur to [25].
    Vēl kapteinis Džeimss Kuks 1773 g. savās dienasgrāmatās pieminēja par publiskiem kopošanās aktiem starp pieaugušiem vīriešiem un 11  12 gadus vecām meitenēm uz Okeānijas salām. Pie tam tādi kontakti bija ne tikai pieņemami sabiedrībai, bet arī tika atbalstīti, jo skaitījās kā tie ir noderīgi bērnu attīstībai, arī homoseksuāli kontakti ar zēniem tāpat bija ikdienišķi [44]. Pēdējā savā ceļojumā (1776 - 1780 g.) Džeimss Kuks satikās Havaju salās ar homoseksuāliem Aikane cilts jaunekļiem, kuri bija starpnieki starp angļiem un havajiešiem. To funkcijas Havaju sabiedrībā bija augstu vērtējamas, turklāt ne tikai seksuālās, bet pirmkārt - sociālās, kulta un politiskās. Aikane izrādīja milzīgu iespaidu uz 1779.g. februāra traģiskajiem notikumiem, kuru rezultātā Džeimss Kuks tika nogalināts un apēsts [63].
    R. Suggs, pētot Marquesas cilti, atzīmēja daudzus publisku heteroseksuālu attiecību piemērus starp pieaugušajiem un prepubertātes vecuma bērniem Polinēzijā, kas šai sabiedrībā tika vērtēta kā ikdienišķa parādība, nepieciešama bērnu attīstībai [74].  Papua Jaungvinejas ciltīs, kad zēniem paliek 10 gadi, tie stājas orāli-ģenitālos kontaktos ar vīriešiem un aprij to spermu, lai paātrinātu savu nobriešanu. Kaluli ciltīs, kad zēns sasniedz 1011 gadus, viņa tēvs izvēlas cilts vīrieti, kurš apaugļos ar savu sēklu zēnu vairākus gadus. Pietam zēni brīvprātīgi varēja izvēlēties sev vīriešus seksuālām attiecībām [24].
    Pēc dažu cilšu priekšstatiem, piemēram, Sambia un Kimam Papua Jaungvinejā, zēns nekad neizaugs, nekļūs par vīrieti - veselīgu, auglīgu un spēcīgu cilvēku, ja viņu neatdalīt no mātes un ja viņš nepiepildīs sevi ar spermu no tiem, kas to jau producē. Zēnu 7 - 10 gadu vecumā sāk ievest vīriešu sabiedrībā, atdala tos no mātēm. No šī vecuma zēniem ir pēc iespējas vairāk jāpiepilda sevi ar spermu, kas Sambia ciltī tiek sasniegts felācijas ceļā, bet Kimam ciltī anāli-ģenitālo kontaktu ceļā, pie tam eksistē aizliegums uz asinsgrēku. Abu cilšu pārstāvji uzskata par pareizu tikai viņu izvēlēto zēnu «apaugļošanas» ceļu; tie cenšas pierādīt cits citam, ka tieši tādēļ tie ir spēcīgāki un gudrāki, un bez atbilstošās «apaugļošanas» vienkārši nav iespējams zēnam izaugt.
Kad zēns sāk producēt spermu, viņš pats kļūt par donoru mazgadīgajiem, bet viņam vēl ir jāizvairās no sievietēm. Tikai sasniedzot 16 gadus zēns apprec mazgadīgu meiteni, kurai vēl nav mēnešreižu. Līdz mēnešreižu parādīšanās viņam nav tiesības veikt ar to ģenitālos kontaktus.
    Kur tad jēga? Tiek uzskatīts, ka precētam jauneklim ir jādod spermu savas sievas mazgadīgajiem brāļiem. Tātad, «jaunlaulātais» īsteno sociālu donora funkciju, rūpējoties, pirmkārt, par savas sievas radiem.
    Pēc mēnešreižu parādīšanās aizliegums uz ģenitālajiem kontaktiem tiek noņemts, bet pēc dzimumakta jauneklim ir jāpārtrauc atdot savu spermu bērniem, jo tiek uzskatīts, ka viņa dzimumlocekli ir piesārņojusi maksts, un turpmākā spermas atdošana var postoši ietekmēt bērnu veselību, pie tam nav aizliegti homoseksuāli kontakti ar vienaudžiem vai vecākiem vīriešiem. Mazāk par 5% pieaugušo vīriešu, kas nav «piesārņojuši» dzimumlocekli, turpina homoseksuālus sakarus ar zēniem [14, 22, 43, 52, 53, 54, 72, 73]. Ir vērts pievērst uzmanību šim procentam, jo pēc daudzu pētnieku datiem, rafinētu homoseksuāļu skaits dažādās valstīs un kultūrās tāpat svārstās 5% robežās.
    Dažām tautām pieņemts atdalīt bioloģisko dzimumu, erotiskās priekšrocības, dzimuma lomu un seksuālo uzvedību. Piemēram, daudzu sabiedrību tradīcijās ir atklāta tendence nodalīt jēdzienus bioloģiskais dzimums un erotiskās priekšrocības no seksuālās uzvedības un noteikt seksuālo uzvedību atkarībā no vecuma un dzimuma lomas. Tāda tradīcija bija raksturīga Āfrikas tautai azande līdz to pakļāva briti. Azande bija maz brīvu sieviešu, jo vienam vīrietim (atkarībā no viņa mantiskā stāvokļa) varēja būt vairāk nekā viena sieva. Rezultātā daudzi vīrieši seksuālai apmierināšanai tika spiesti ņemt sev par «sievu» zēnu vecumā no 12 līdz 20 gadiem. Zēna vecākiem «vīrs» maksāja izpirkumu. Ja zēns pavadīja nakti ar citu vīrieti, viņa «vīrs» varēja pieprasīt nekavējoties samaksāt par 'laulību' uzticības pārkāpumu. Zēns izpildīja visus mājas darbus un īpašuma saglabāšanu. Pāris naktī gulēja kopā un parasti nodarbojās ar starpgūžu seksu. Kad zēns-sieva sasniedza briedumu, viņš kļuva par kareivi un pameta savu vīru, lai apprecētu sievieti. Ja neizdevās atrast piemērotu sievieti vai maksāt izpirkumu par līgavu, viņš varēja apprecēt jaunu zēnu. Zēna bijušais vīrs varēja ņemt par „sievu” citu zēnu vai, ja bija spējīgs maksāt izpirkumu, sievieti. Azande paraža ņemt zēnu par „sievu”  situācija, kad nepilngadīgi vīrieši iesaistījās homoseksuālos sakaros, būdami arī pilnīgi heteroseksuāli. Tika uzskatīts, ka tādai seksuālai aktivitātei nav lielas nozīmes, šie sakari bija vienkārši veids noņemt seksuālo sasprindzinājumu un vest mājas saimniecību [14, 37].
    Seksuālo lomu sajaukums ir raksturīgs Bali salas iedzīvotājiem. Viņu reliģija augstu vērtē hermafrodīto Hiang Tengala Sighu. Piekrīt seksuālo lomu periodiskai maiņai arī vīrieši no Tonga cilts Mozambikā, kuri dzīvo vīriešu nometnēs darba laikā šahtās. Dažām ciltīm Sudānā ir paraža organizēt jaunu vīriešu grupas 22 - 25 gadu vecumā. Tiem ir aizliegti seksuāli kontakti ar sievietēm, bet ir atļauti kontakti vienam ar otru un ar zēniem, pie tam zēni pilda sievietes seksuālas un sadzīves funkcijas. Homoseksuālas aktivitātes vecums var būt reglamentējams, kā, piemēram, afrikāņu ngode kultūrā - pēc 10-gadīga vecuma sasniegšanas un līdz apprecēšanās momentam, bet var nebūt jelkādu stingru ierobežojumu [11]. Arī vēl tagad vairākās Āfrikas ciltīs vīrieši var gaišā dienas laikā masturbēt neslēpjoties no citiem, bet pieklājība prasa, lai tie neskatītos šajā brīdī citiem acīs, un neteiktu neviena vārda (C.A. Tripp, 1976). Kongo bali zēni bieži citu cilvēku klātbūtnē masturbē viens otram. Mngaji kultūrā tas arī ir pieņemts zēnu starpā, bet 10 gadu vecumā tiem dara apgraizīšanu, pēc kuras masturbēt vienam otru skaitās nepieklājīgi.
    Dažos Āfrikas austrumu piekrastes apvidos homoseksuālas attiecības ar draugiem tiek uzskatītas kā izprieca. Kad vīrietis ir spiests ilgstoši atturēties no kontaktiem ar sievu, viņš vai nu ņem sev pagaidu piedzīvotāju, vai zēnu ar viņa tēva piekrišanu un apietas ar viņu kā ar pasīvu partneri anālam seksam. Pie tam zēns obligāti ir apdāvināms ar dāvanām [35].
    Namba ciltī Jauno Hebridu salās, zēni tiek atdoti audzināšanai vīriešiem-kareivjiem un šīs audzināšanas procesā tiem ir seksuāli jāapmierina pieaugušos. Šai kultūrā homoseksuāli kontakti ir obligāti izejot iniciāciju, kura tiek pabeigta ar priekšādas apgraizīšanas rituālu pusaudžiem [51]. Aranda ciltī vīrieši sākotnēji apprecas ar vīriešiem, bet pēc tam notiek vīriešu maiņa uz sievietēm (C.S. Ford & F.A. Beach, 1965). Ziemeļāfrikas sivānas ciltīs vīrieši un zēni tradicionāli un ikdienišķi stājas anāli-ģenitālos kontaktos. Vīrieši nodod savus dēlus viens otram šiem mērķiem. Aranda (Centrāla Austrālija) aborigēņu vidū seksuālas attiecības ar bērniem ir vispārpieņemta paraža. Parasti vīrietis, kas ir izgājis iniciāciju, bet vēl neprecējies, dzīvo ar 1012 gadus vecu zēnu, kamēr neapprec sievieti [38].
    Minētie piemēri dod mums sapratni, ka pieaugušo seksuālas mijiedarbības ar bērniem šajās kultūrās nekādi nevar liecināt par vispārējiem psihiskajiem traucējumiem to sabiedrības locekļiem. Varbūt tamlīdzīgas attiecības pirmatnējos laikos tika izplatītas visur. Tādējādi, šīs tradīcijas, neatkarīgi no to zināšanas vai nezināšanas, ir dzīvas arī šobaltdien.
    Dotais šajā pētījumā transkulturālais apskats un mūsdienu zinātniskie dati, apstiprina hipotēzi par bērnu «seksuālas pievilcības» rašanos tūlīt pēc to dzimumaktivitātes pastiprināšanas, pie tam universāls «pievilcības sākuma vecums» visās kultūrās ir vecums aptuveni 10 gadi vai mazliet vecāki [55].

        3.    Pedofīlija kā patoloģija Rietumu kultūrās

  
Pedofīlija rietumu pasaules kultūrās sasaistās ar prettiesiskām darbībām, kuru būtībā ir varmācība, piespiešana, seksuālā ekspluatācija, t.i. dažāda rakstura seksuālās ļaunprātības. Ir jāatzīmē, ka Eiropas kultūras ietvaros vecuma robežas, kas ļauj seksuālus kontaktus ar bērniem, bija raksturojamas un līdz šim raksturojas ar nozīmīgām svārstībām. Francijā tikai XIX gadsimta otrajā pusē laulības vecums meitenēm tika palielināts no 11 līdz 13 gadiem, bet Anglijā līdz 1929 g. laulības vecums meitenēm bija 12 gadi. Bērna seksuālas neaizskaramības vecuma palielināšanās Eiropā notika relatīvi nesen, pie tam laulības vecums daudzās valstīs ir noteikts pat aiz cilvēka fiziskās un psihoseksuālās gatavības robežām [18]. Un tas ir noticis, neskatoties uz to, ka XX gadsimtā ir notikusi tā saucamā akcelerācija - bērnu un pusaudžu ātrāka nobriešana, kas salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, notiek 2-3 gadus ātrāk.
Tā saucamais bērna «piekrišanas vecums» uz seksuālām aktivitātēm ar pieaugušajiem dažādās valstīs arī ir dažāds (tabula 1.).
    Tiesiskas normas Rietumu kultūrā iespaido morāles normas, kas ņem savas iztekas reliģiozos priekšstatos. Karojošā puritānisma represijas, apslāpējot seksualitāti, izrāda psihopatoloģisku  iespaidu uz personību, radot tajā, kā sacīja V. Raihs, «otrreizējas, krampjainas, asociālas vēlmes» [17].
Tabula 1
Partneru seksuālās aktivitātes «piekrišanas» un laulību vecumu salīdzinošā analīze dažādās pasaules valstīs (vecums gados)
(pēc saita http://www.interpol.int/Public/Children/SexualAbuse/NationalLaws/ datiem)
eXTReMe Tracker
Valsts
Piekrišanas vecums
Laulību vecums
1. Austrālija
16
18
2. Austrija
14
18
3. Azerbaidžāna
?
18
4. Albānija
14
16
5. Andorra
16
16
6. Argentīna
15
21
7. Armēnija
16
18
8. Bahamu salas
16
18
9. Bahreina
Tikai laulībā, 15 gadi
15
10. Baltkrievija
18
18
11. Beļģija
14
18
12. Bulgārija
14
?
13. Bolīvija
14
16
14. Bosnija un Gercegovina
14
18
15. Botsvāna
14
?
16. Brazīlija
zēniem - 14 gadi, meitenēm pēc menarhe, un kad organisms ir gatavs bērnu dzemdēšanai
21
17. Bruneja
16
18
18. Burkina-Faso
13
?
19. Burundi
Nav fiksēts
18 gadi meitenēm, 21 jaunekļiem
20. Lielbritānija
16 gadi heteroseksuāliem kontaktiem, 18 gadi - homoseksuāliem
16
21. Ungārija
14
18
22. Venecuēla
Nav fiksēts
18
23. Vjetnama
Nav fiksēts
?
24. Gana
Nav fiksēts
?
25. Gajāna
13
?
26. Gvadelupa
15
?
27. Gvatemala
14
18
28. Gviāna
13
?
29. Gvineja
15
17-18
30. Vācija
14
18
31. Gibraltārs
16
18
32. Hondurasa
14-15
21
33. Honkonga
16
21
34. Grieķija
15
18
35. Gruzija
14
18
36. Dānija
15
18
37. Džibuti
18
18
38. Dominika
16
18
39. Dominikāņu republika
Nav fiksēts
18
40. Ēģipte
18
16
41. Zaira
Nav fiksēts
?
42. Rietumu Samoa
Nav fiksēts
?
43. Zimbabve
12
?
44. Izraēla
17
17
45. Indija
18
18 sievietēm un 21 vīriešiem
46. Indonēzija
16 sievietēm un 19 vīriešiem
15 sievietēm un 18 vīriešiem
47. Īrija
17
18
48. Islande
14
18
49. Spānija
12
16-18
50. Itālija
14
16-18
51. Jemena
Nav fiksēts
?
52. Kazahstāna
18
18
53. Kambodža
16
18-20
54. Kanāda
14
18
55. Kenija
16
21
56. Katara
Nav fiksēts
?
57. Kipra
16
18
58. Ķīna
14
20 sievietēm un 22 vīriešiem
59. Kolumbija
12
14-16
60. Kostarika
15
?
61. Kotdivuāra
15
21
62. Kosova
14
?
63. Kuba
Aptuveni 16
18
64. Latvija
16
18
65. Lesoto
14 vīriešiem un 16 sievietēm
16 sievietēm un 18 vīriešiem
66. Libāna
15
18
67. Lietuva
sasniedzot dzimumbriedumu
18
68. Lihtenšteina
14
Nav noteikts
69. Mavrikija
Nav fiksēts
18
70. Mauritānija
16
21
71. Makao
16
18
72. Malta
12
16
73. Maroka
15
?
74. Meksika
12
?
75. Moldova
16
18
76. Monako
15
21
77. Mongolija
16
18
78. Mjanma (Birma)
Nav fiksēts
20
79. Namībija
12 meitenēm un 7 zēniem
15 sievietēm un 18 vīriešiem
80. Nigērija
13
?
81. Nīderlande
Nav fiksēts
18
82. Nikaragva
Nav fiksēts
?
83. Jaunkaledonija
15
?
84. Norvēģija
16
18
85. Omāna
Tikai laulībā no 18 gadiem
18
86. Kuka salas
Nav fiksēts
?
87. Pakistāna
16 sievietēm un 18 vīriešiem
14 sievietēm un 18 vīriešiem
88. Panama
12
?
89. Paragvaja
Nav fiksēts
?
90. Peru
16
16-18
91. Polija
15
18 sievietēm un 21 vīriešiem
92. Portugāle
18
18
93. Puertoriko
14
16
94. Krievija
16
18
95. Rumānija
14
16
96. Salvadora
Nav fiksēts
?
97. Sanmarīno
14
?
98. Sauda Arābija
Tikai laulībā
?
99. Svazilenda
12 meitenēm un 14 zēniem
18-21
100. Senegāla
16
?
101. Serbija
14
18
102. Singapūra
16
18
103. Sīrija
13
17
104. Slovākija
15
18
105. Slovēnija
15
18
106. Solomonu salas
Nav fiksēts
?
107. ASV
Federālais - 16 gadi. Štatos: Ajova - 14 gadi; Havaju salas - 14; Kolorādo - 15; Misūri - 14; Jaunmeksika - 13; Pensilvānija - 14; Dienvidu Karolīna - 14
16-21, atkarīgs no štatu likumiem
108. Taizeme
18
17
109. Tanzānija
18
18-21
110. Togo
14
?
111. Trinidāda un Tobāgo
16
16-18, iespējams arī agrāk
112. Tunisa
Ir paredzēta starpības ieturēšana partneru vecumos (ne vairāk kā 5 gadi).
17 sievietēm un 20 vīriešiem
113. Turcija
Nav fiksēts
15 sievietēm un 17 vīriešiem
114. Uzbekistāna
16
17
115. Ukraina
sasniedzot dzimumbriedumu
18
116. Urugvaja
Nav fiksēts
?
117. Farosu salas
15
?
118. Filipīnas
12
?
119. Somija
16
18
120.Francija
15
18
121. Franču Gviāna
15
18
122. Franču Polinēzija
15
18
123. Horvātija
14
18
124. Čehija
15
18
125. Melnkalne
14
18
126. Čīle
12
12-14
127. Šveice
16
18
128. Zviedrija
15
18
129. Ekvadora
12
?
130. Igaunija
14
18
131. Etiopija
15
?
132. Dienvidu Koreja
13
?
133. Jamaika
18
18
134. Japāna
13
16 sievietēm un 18 vīriešiem
   Vispār, pedofilijas cēloņu traktējums ir diezgan daudzveidīgs. Tiek uzskatīts, ka pedofilijas pamatā var būt: seksuāls infantilisms, frustrācijas, seksuālas fobijas, maskulinizētas nepilnvērtības jūtas, disfunkcijas ģimenē, alkoholisms, psihoseksuāla patoloģija, galvas smadzeņu organiski bojājumi un c. [18]. Pedofili, atšķirībā no pārējiem cilvēkiem, ir sliecīgi erotizēt parastas parādības un atrast seksuālus motīvus, erotismu parastās bērnu darbībās, parastā bērnu uzvedībā. Pie bērniem tos var saistīt personīgā emocionālā izolācija, vajadzība draudzībā, jo no bērniem ir daudz vieglāk saņemt emocionāli siltu atbildi, nekā no pieaugušā.
    Eksperimentāli pētījumi ar fallopletizmogrāfiju parādīja, ka vīriešu vairākums uzrāda seksuālu reakciju uz kailu meiteņu attēliem, vai tikai uz to dzimumorgāniem. Šīs reakcijas ir aplūkojamas kā likumsakarīgas, bet tikai nenozīmīga vīriešu daļa uzsāk jebkādas seksuālas darbības attiecībā uz bērniem, ko sekmē atbilstošā socializācija, noteiktu sociālu aizliegumu izstrāde. Dažreiz mehānismi, kas kontrolē aizliegumu uz seksuāliem kontaktiem ar bērniem, nenostrādā, novedot pie īstas vai aizvietojošas pedofilijas rašanās [6]. Par īstu pedofiliju var runāt, kad vēlamākais seksuālais partneris ir tās vai citas dzimtas un vecuma bērns, un pieaugušā seksuālā aktivitāte izpaužas tikai attiecībā uz bērniem. Kad brīvprātīgas seksuālas mijiedarbības notiek ar bērnu (pēc VVO standartiem, ar personu, kas nav sasniegusi 18-gadu vecumu), kas ir sasniedzis dzimumbriedumu pēc visiem parametriem, tad diez vai var runāt par jelkādu patoloģiju. Tomēr dotās darbības var būt sodāmas ar likumu, jo tiek pārkāptas uzstādītās tiesiskās normas, kas nosaka «piekrišanas vecumu» uz seksuālo aktivitāti. Bet tas jau ir akls likuma pielietojuma absurds.
    Aizvietojošā pedofilija rodas tad, kad vēlamāks ir nobriedis partneris, bet seksuālas darbības ar tādu ir apgrūtinātas vai vispār nav iespējamas. Tas var būt nepārvaramu apstākļu dēļ, piemēram, invalīdiem, sociālas izolācijas nosacījumos, kā arī nereti ir saistīts ar seksuālām disfunkcijām, laulību disharmoniju, ar bioloģisku novītumu, ar somatisku un psihisko patoloģiju, alkoholismu.
    Bet atkal gribam uzsvērt, ka ne katrs pedofils ir psihiski slims cilvēks un ne katrs pedofils veic prettiesiskas darbības. Seksuāla orientācija pati pa sevi, tās tīrā veidā (piemēram, korefīlais tips, hetero- vai homoseksuālas orientācijas efebofīlais tips utt.), nevar būt psihiskās patoloģijas un (vai) asociālitātes simptoms.

   4. Noziegumi pret bērniem

  
Seksuāli ļaunprātīga bērnu izmantošana ir nopietna problēma, ar klīniskiem, tiesu medicīnas, sociāliem, morāles un juridiskiem aspektiem. Tiek uzskatīts, ka ASV ikgadēji no prettiesiskām seksuālām darbībām cieš līdz 500 tūkstošiem bērnu [40]. Seksuāli ļaunprātīga bērnu izmantošana ir raksturojama ar atklātu varmācību, vai ar bērna mudināšanu pret paša gribu seksuāla rakstura darbību veikšanai, vai bērna seksuālo ekspluatāciju, ar mērķi nest peļņu ekspluatatoram, kas var notikt arī pie bērna brīvprātīgas piekrišanas tādai ekspluatācijai. Visas norādītās ļaunprātīgas seksuālas izmantošanas formas ar bērniem, ne tikai pārkāpj likumdošanu un sabiedrības morāli-tikumīgās normas, bet arī ir traumatiskas bērna psihei, izrāda uz viņu viktimizējošu, bet dažreiz arī kriminalizējošu ietekmi.
    Zinātnisku datu par pedofilām vajadzībām sabiedrībā un saistītu ar tiem noziegumu izplatību, ir maz. Par pedofilo tieksmju izplatību jaunatnes vidū var liecināt J Briere & M. Runtz dati [27], kas Losandželosā aptaujāja 193 pēdējā universitātes kursa studentus pat to seksuālām tieksmēm pie bērniem. 21% studentu paziņoja par seksuālām tieksmēm uz mazgadīgajiem un pusaudžiem; 9% norādīja uz seksuālām fantāzijām, kas iekļauj bērnus; 5% pie tam masturbēja, un 7% norādīja uz savu seksuālo attiecību varbūtību ar bērnu, ja pie tam varētu izvairīties no soda. Šādas intereses autoriem saistījās ar agru seksuālo pieredzi, vai ar masturbāciju skatoties atbilstoša satura pornogrāfiju.
    Par sieviešu lomu pretlikumīgās pedofilās darbībās ir sekojoši dati: piem., Vermontas štatā aptuveni 1,5% izvirtušas darbības gadījumus veica sievietes, pārējos gadījumos vaininieki bija vīrieši [68].
    Pēc mūsu pētījumu datiem, izpaustas un apzinātas pedofilās tieksmes ir 1% Arhangeļskas studentēm un apmēram 4% studentiem no to kopskaita [3].
Ar jaunā KF kriminālkodeksa pieņemšanu 1996 g. 134. pantā tika uzstādīts jauns seksuālu aktivitāšu „piekrišanas vecums” - no 16 gadu vecuma, kuru 1998.g. jūlijā pazemināja līdz 14 gadiem. 2003.g. 8.decembrī piekrišanas vecumu atkal paaugstināja līdz 16 gadiem, bez jebkāda zinātniska pamatojuma, un par spīti zinātniskiem datiem. Cilvēku seksualitāte kļuva par trumpja kārti «tikumības sargu» politiskā spēlē.
    KF kriminālkodeksa 135. pantā (1996) sākumā tika paredzēts sods par izvirtīgu darbību veikšanu attiecībā uz personu, kas nav sasniegusi 14 gadus, t.i., personu pirmspubertātes vecumā. 2003.g. 8.decembrī bija pastiprināts sods par izvirtušām darbībām, pie tam piekrišanas vecums uz visām brīvprātīgām seksuālām darbībām tika pacelts līdz 16 gadiem. Bet saskaņā ar KF kriminālkodeksa 20. pantu nozieguma subjekts var būt persona, kas ir sasniegusi 16-gadīgu vecumu. Izveidojās absurda situācija, kurā kļuva iespējams saukt pie kriminālatbildības 16-gadīgu personu par izvirtušām darbībām attiecībā uz jaunākām personām - 15-gadīgas vienaudzes vai 15-gadīga vienaudža. Doto situāciju likumdevēji prata izlabot tikai pēc pusgada, paaugstinot nozieguma subjekta vecumu līdz 18 gadiem, bet rezultātā radās jauns absurds: 17-gadīgi (un jaunāki) jaunekļi vai meitenes var nesodīti veikt jebkuras nevardarbīgas seksuālas darbības attiecībā uz jebkura vecuma mazgadīgajām personām.
    Dotajā jautājuma vajag ņemt vērā divu pušu esamību: morfofunkcionālo un sociālo. No morfofunkcionālā redzes viedokļa, 14 - 16 gadi ir īpaši piemērots piekrišanas vecums pēc sekojošajiem apsvērumiem:
            1. meiteņu lielākais vairākums 14 - 16 gadu vecumā sasniedz dzimumbriedumu;
            2. praktiski visi jaunekļi, kuriem nav veselības problēmu un kas dzīvo materiāli un sociāli labvēlīgos nosacījumos, sasniedzot 15 - 16 gadus ir sasnieguši dzimumbriedumu un spējīgi reproduktīvai funkcijai;
            3. bijušajā PSRS daudzu republiku civilkodeksos tika noteikts laulību vecums 16 gadi;
            4. dažādās valstīs ne mazāk kā 30 - 50% 16-gadīgo sieviešu ved dzimumdzīvi;
            5. dzimumdzīves sākuma īpaši labvēlīgs (no morfofunkcionālā redzes viedokļa) un reproduktīvi drošs vecums veselām meitenēm ir diapazonā no 15 - 19 gadiem.
    Pēc mūsu datiem, pašlaik Krievijā 16-gadīgā vecumā ved dzimumdzīvi trešdaļa sieviešu un gandrīz puse - vīriešu, pie tam tiek atzīmēta dzimumdzīves debijas vecuma pastāvīga pazemināšanās. Daudzas personas, kas nav sasniegušas 16-gadīgu vecumu, sāk dzimumdzīvi ar pilngadīgajiem partneriem, tomēr vecuma starpība starp tiem kā likums ir neliela. Tātad, no sociālā redzes viedokļa, likumdevējiem vajadzētu pazemināt «piekrišanas vecumu» uz brīvprātīgām seksuālām aktivitātēm līdz 14 vai 15 gadiem.
    Vispār dzimumbrieduma sasniegšana nav saistīta ar noteikta vecuma sasniegšanu.
    Pēc mūsu domām ir mazpamatota un zinātniski apšaubāma pilngadīgā kriminālvajāšanas perspektīva par brīvprātīgu dzimumkontaktu ar personu, kas ir sasniegusi dzimumbriedumu, neskatoties uz tās noteikta kalendāra vecuma nesasniegšanu. Objektīva pieeja izmeklēšanā var izpausties ar tiesu medicīnas ekspertīzes veikšanu par otrēju dzimumpazīmju, dzimumorgānu attīstības, kopējā fiziskās attīstības stāvokļa atbilstību vai neatbilstību kalendāra vecumam, ievērojot konkrēto somatotipu.
    Mazgadīgie bērni aktīvi interesējas ar dzīves seksuālo pusi. Daudzi mazgadīgie bērni ne tikai masturbē un skatās pornofilmas, dažreiz pat no pirmsskolas vecuma [22], bet tiem ir arī seksuāli kontakti, bieži intensīvi, kā likums ar saviem vienaudžiem. Tādējādi, ir radīti nozieguma sastāva subjektīva, brīva traktējuma priekšnoteikumi.
    Par 14 - 15-gadīga «upura» vecumu ir jāsaka - likums ir domāts normālai bērnu psihoseksuālas attīstības aizsardzībai, tādēļ risinot jautājumu par kriminālatbildību ir jāņem vērā «upura» somatoseksuālā un psihoseksuālā attīstība katrā konkrētā gadījumā. Nepieciešama diferencēta pieeja datiem, kas raksturo „upura” personību, tās seksuālo uzvedību laikā pirms apskatāmā notikuma; kur konkrēti izpaužas kaitējums „upura” fiziskai un psihiskajai veselībai [9]. Acīmredzami, ka bez atbilstošo ekspertīžu veikšanas, nevar pierādīt jebkāda kaitējuma esamību. Ja seksuāla mijiedarbība nevienam nav atnesusi kaitējumu, bet tikai sekmēja seksuālo socializāciju, kura ir nepieciešama pareizai bērna attīstībai no psihofizioloģiska redzes viedokļa, tad kur tad ir nozieguma būtība? Jūdaiski-kristīgās morāles pārkāpumā, kuru nepieņem nozīmīga sabiedrības daļa, vai agresīvi-feministisko, bezdzimtas-puritānisko uzskatu neievērošanā? Šos uzskatus noraida cilvēku vairākums pat rietumu pasaulē, nerunājot nemaz jau par citām sabiedrībām.
    Nozieguma sastāva inkriminēšanai, ko paredz KF kriminālkodeksa 135. pants, nespēlē nekādu lomu jebkādas seksuālas pieredzes esamība vai neesamība personai, attiecībā uz kuru ir veiktas izvirtušas darbības, vadošu lomu šeit spēlē vecums, kuru nosaka likums. Kam pilnībā nevar piekrist. Psihoseksuālas attīstības pakāpe jaunākajam partnerim, viņa seksuāla pieredze var būt ievērojami augstāka, nekā vecākam partnerim, tad likumsakarīgi rodas jautājums, bet kurš kuru «pavedina»? Šeit ir lietderīga tiesu kompleksa seksoloģiski - psiholoģiskas ekspertīzes veikšana. Ja ir acīmredzama liela vecumu un seksuālas pieredzes starpība, tad jautājums par norādītās ekspertīzes veikšanu atkrīt. Bet arī te nedrīkst pieiet vienpusēji - „vainīgs noteikti vienmēr ir vecākais”. Kā jau mēs rakstījām augstāk, tad pubertātes vecumu sasniegušie pusaudži, bieži paši ir iniciatori seksuāliem kontaktiem, vai uzvedas viktīmi (juridisks jēdziens - persona ar savu uzvedību provocē otras personas darbību noteiktā gultnē, virzienā).

       5. Pedofili kā noziedznieki

  
Pētījumi rāda, ka pašlaik seksuālie noziegumi pret bērniem, īpaši pret zēniem, pieaug.
    Sabiedrības apziņā ir iesakņojies uzskats, ka parasti pedofilās darbības veic nobrieduši vai padzīvojuši vīrieši, bet šo darbību objekti biežāk ir meitenes, nekā zēni. Bet 15% no visiem apsūdzību gadījumiem pedofilijā ASV tika uzrādītas 14 - 17-gadīgiem pusaudžiem un jaunekļiem. Pie tam atšķirībā no pieaugušiem, pusaudži - pedofili parasti izmanto draudus, iebaida upuri, ir sliecīgi nodarīt upurim miesiskus bojājumus. Jaunekļi-pedofili, kā likums raksturojami kā hiperaktīvi, impulsīvi, biseksuāli, lieto toksiskas vielas [42]. Riska faktori, kas predisponē pusaudžus seksuālu noziegumu veikšanai pret bērniem, ir sociāla izolācija un izglītības trūkums [58].
    Pedofilu starpā ir pārsvarā heteroseksuāļi, pie tam daži no tiem dod priekšroku pieaugušiem seksuāliem partneriem, bet izvēlas bērnus, jo tie ir vieglāk pieejamāki. Seksuālai izmantošanai var būt vienreizējs raksturs, tā var sastāvēt tikai no glāstiem bez koitusa mēģinājumiem. Pedofilu upuru vairākums ir meitenes, pie tam biežāk pedofils ir to paziņa vai kaimiņš. Pedofili, kas veic homoseksuālas darbības ar zēniem vairumā gadījumu ir svešinieki [64].
Zinātniskā literatūrā tiek vērsta uzmanība pedofilo tieksmju gadījumiem no sieviešu puses, pie tam tiek uzskatīts, ka sievietes pedofiles biežāk pievērš uzmanību zēniem, nekā meitenēm. Tā, 4% sieviešu, kas bērnu vecumā tika pakļautas pieaugušo seksuālām darbībām, paziņoja, ka seksuāli piedāvājumi nāca no sievietēm, 45% gadījumos tās bija meitenes 14 - 17 gadu vecumā, 9% - sievietes vecākas par 18 gadiem. Interesanti, ka meitenes - pieaugušo seksuālo tīkojumu upuri, vairāk negatīvi vērtēja to nekā zēni, kaut arī dažas atzinīgi novērtēja pieaugušo darbības. Zēnu vairākums seksuālo pieredzi ar sievietēm vērtēja pozitīvi [7]. Šī tendence tika atzīmēta arī mūsu pētījumos.
    Šeit ir vērts uzsvērt, ka bērnu ļaunprātīgi seksuālas izmantošanas gadījumi no sieviešu puses nav pienācīgi novērtēti. Tā var būt nevēlēšanās ticēt, ka sievietes ir spējīgas veikt pedofilās darbības. Varbūt, ka sieviešu pedofilās tendences ir spējīgas pieaugt vīriešu un sieviešu sociālo lomu izmaiņu dēļ rietumu sabiedrībās [23]. Tomēr, pēc esošajiem pētījumu datiem, sievietes ASV ir pedofilo darbību vaininieces apmēram tikai 1,5% gadījumos [68]. Nešaubīgi, ka uz tamlīdzīgas aktivitātes atklāšanas procentu no sieviešu puses, būtiski iespaido aptauju metodes.
    Pedofilu uzmanības objekti var būt radu, kaimiņu, draugu un paziņu bērni, bet neretas ir nejaušas iepazīšanās, īpaši ar bērniem no nelabvēlīgas vides, ar atklāti prostituējošajiem bērniem. Ir gadījumi, kuros pusaudži paši aktīvi meklē seksuālus kontaktus ar pieaugušajiem. Tam ir dažādi cēloņi, kuru starpā var izcelt:
            - agra psihoseksuāla attīstība;
            - jau apzināta sava homoseksuālā dzimumtieksme;
            - ziņkārība ar vēlmi dažādot savu seksuālo dzīvi;
            - materiāla labuma gūšana (prostitūcija);
            - vecākā drauga, aizstāvja, emocionāla kontakta un dvēseliska komforta meklējumi, kuru bieži nepietiek pat bērniem no ārēji laimīgām ģimenēm;
            - krimināli motīvi (kaut ko nozagt, šantāža un tml.).
    Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pedofili cenšas iekārtoties darbā, kas ir saistīts ar bērnu un pusaudžu apmācību [13]. Tomēr šis uzskats zinātniskā literatūrā ne ar ko nopietni nav apstiprināts. Vēl jo vairāk, tas ir bīstams sakarā ar mūsdienu rietumu histēriju par pedofiliju, jo vīriešu dzimuma pedagogi nokļūst melīgu apsūdzību un skaidras neuzticības paaugstināta riska zonā. Tomēr, pēc amerikāņu pētnieku datiem, veicot anonīmas aptaujas, 12% vīriešu un 4% sieviešu parādīja, ka bija skolotāju seksuālas uzmanības objekti. 1% skolnieku bija seksuālas attiecības (lielākoties heteroseksuālas) vismaz ar vienu skolotāju [30]. Paaugstināts risks kļūt par ļaunprātīgas seksuālas izmantošanas upuri ir skolu-internātu, patversmju audzēkņiem, specializētu skolu bērniem [78].
    Ne tikai skolotāji, bet arī ārsti veic ar saviem pacientiem nelikumīgas seksuālas darbības. Ārsti, kas ir apvainoti seksuālos noziegumos pret to pacientiem, lielākoties specializējās psihiatrijā, bērnu psihiatrijā, ginekoloģijā, ģimenes praksē [36]. Pedofilu darbību problēma nav apgājusi pat baznīcu, pie tam ticības kalpi biežāk veic darbības attiecībā pret vīriešu dzimuma pusaudžiem. Ir dati, kas ir iegūti pētot seksuālus pārkāpumus, ko veikuši katoļu garīdzniecības pārstāvji, kas liecina, ka tādu noziegumu sekas ir labvēlīgākas, nekā, ja tamlīdzīgas darbības veic persona, kurai nav sakara ar baznīcu[49].

          6.  Noziegumi pret pedofiliem

   
Viens no noziegumu veikšanas veidiem pret pedofiliem ir šantāža materiālu labumu gūšanai, kuru savos mērķos lieto ne tikai kriminālie elementi, bet pat paši bērni - „upuri”, kurus uz šādu rīcību kūda dažreiz pat paša vecāki, kā arī tiesībsargājošu institūciju negodīgie līdzstrādnieki. Šādi noziegumi no tiesībsargājošo institūciju līdzstrādnieku puses ir ārkārtīgi bīstami to seku dēļ, tie ir labi organizēti, bet pedofila prettiesiskās darbības tiek izprovocētas ar «fiktīviem» variantiem. Pie tam tiesībsargājošo institūciju noziedzīgās darbības, ir bīstamas vēl ar fizisku un psihisku varmācību pret bērniem, kura reāli tiek pielietota attiecībā pret tiem ar mērķi iegūt «vajadzīgo» informāciju, kā arī ar bērna vardarbīgu iesaistīšanu provokatīvi - prettiesiskā darbībā. Dažās valstīs skaitās pilnīgi pieņemama pedofilu provokācija ar Interneta palīdzību, kad policists uzdodas par bērnu.

    Ir grūti runāt par prognozēm pieaugušo un bērnu savstarpējo seksuālo attiecību jomā, par sabiedrības tolerances vai nihilisma pieaugumu. Bet rietumu sabiedrības mūsdienu attieksme pret bērnu seksualitāti un pieaugušo tiesībām uz brīvprātīgu seksu ar tiem, ir līdzīga sabiedrības vēsturiskām attiecībām pret sievietēm un homoseksuāļiem. Tie, kā zināms, relatīvi nesen (un ne visur), ir panākuši tradicionālo morāles dogmu sociālo pārskatīšanu attiecībā pret sevi; ir saņēmuši savu tiesību likumdošanas garantijas un ved darbu šo tiesību paplašināšanā. Liekas, ka pedofili atrodas tamlīdzīga ceļa sākumā. Šā ceļa sākuma posms ir novedis pie bojlaveru konsolidācijas, pie politiskas cīņas mēģinājumiem atzīt par pieļaujamu bērnu un pieaugušo seksuālās savstarpējās attiecības no vecuma, kad bērns ir sasniedzis dzimumbriedumu; ar savu pozīciju izskaidrošanām sabiedrībai, ko ļoti sekmē Internets [62].
Piedāvājam psihologa un žurnālista Jevgēņija Giļbo rakstu avīzē "Jaunā Pēterburga", 26 (790), 06.07.2006.g. :
«PEDOHISTĒRIJA: cīņa ar pedofiliem vai jauns pasaules fašisma vilnis?»


    Ne tik sen atgadījās notikums, kuru nebūtu vērts pieminēt, ja vien tas nebūtu devis barību sagrozījumiem un apspriešanai, kuri kļuva ar labu stāvokļa indikatoru Krievijas sabiedrībā un aiz tās robežām. Krievijas prezidents Putins, ejot pa Kremļa laukumu, samīļoja un noskūpstīja vēderiņā mazu zēnu. Maiguma izpausme pret bērnu ir cilvēka psihes pilnīgi veselīga izpausme. Ne par ko citu tā liecināt nevar. Tomēr šā notikuma apspriešana parādīja, ka tālu ne visi cilvēki ir psihiski veseli.

    Vispirms, visāda veida komentatori gan tieši, gan ar netīriem mājieniem sāka saskatīt šai vienkāršā rīcībā kaut kādu pedofiliju. Parādījās milzīgs daudzums peršu un anekdošu par šo tēmu. Nāca vesels valnis tenku, atklājot to autoru psihes perversumu.
Kāpēc gan reakcija sabiedrībā uz šo pilnīgi normālo rīcību izrādījās tik neveselīga? Sabiedrības psihe ir ar kaut ko noteikti slima. Jautājums - bet ar ko? Iztirzāsim šo jautājumu.

    Vispirms - par vārda "pedofilija" izcelsmi. Tulkojot no grieķu tā ir tikai "mīlestība pret bērniem". Kā teikts zināmajā anekdotē par starpību starp pedagogu un pedofilu: pedofils īstenībā mīl bērnus. Jebkurai mīlestībai piemīt seksuāla nokrāsa. Seksuāls instinkts būtībā ir dzīves instinkts. Visas emocionālas attiecības, dziļa juteklība, tiek būvētas uz seksualitātes. Bērna mīlestība pret vecākiem un vecāku mīlestība pret bērnu, mīlestība uz skaisto un mīlestība pret Dievu, Dieva mīlestība pret cilvēkiem un mīlestība pret līdzcilvēku - visas tās ir seksuālas jūtas.
    Seksualitāte ir ļoti plašs instinkts. Mūsdienu sabiedrības apakšā seksualitātes jēdziens ir ļoti ierobežots un novests pie banālas pornogrāfijas. Bērns no zemākiem slāņiem saņem priekšstatu par seksu pavārtē, un sekss viņam nozīmē „drātēšanos” un ķiķināšanos. Cēlonis tam ir vienkāršs: mūsdienu kultūras pamatā ir stingra seksualitātes represēšana. Seksualitātes aizliegumi tiek piepotēti bērnam agrā vecumā, ielikti zemapziņā. Rezultātā seksualitātes plašā pasaule cilvēkam izrādās aizvērta.

    Vēsturiski tāds kultūras tips radās tāpēc, ka sabiedrībai ir nepieciešama vergu audzināšana. Psihē viss savstarpēji saskaņots: uzvedības stereotipi seksuālā sfērā neizbēgami pārceļas uz uzvedību jebkurā citā sfērā. Jo vairāk aizliegumu cilvēkam seksuālā uzvedībā, jo vairāk viņam ir iekšķīgu ierobežojumu sociālā konkurencē, tātad viņš vairāk piekāpsies, un vairāk atdos brīvākam cilvēkam - dzīves saimniekam. Masveida psiholoģijas un vērtību sistēmas visi formēšanas institūti sociālām apakšām ir pedagoģija, baznīca, zona (cietums), armija - atbalsta seksuālas uzvedības ļoti stingru represēšanu, tiek aizliegti visas seksuālas uzvedības formas, bez neliela daudzuma atļautu dotajai kultūrai. Šo seksualitātes realizācijas atļautu formu salikums mainās laikā un izplatījumā (piemēram, vēl 70.gados PSRS felācija skaitījās par izkropļojumu, bet Ķīnā arī tagad skaitās, homoseksuālisms tika aizliegts 60.gados valstu vairākumā, bet pašlaik - tikai Indijā un Irānā, kur kādreiz tika kultivēts un atbalstīts, un tā tālāk).

    Tādas sociālas spiedes rezultāts izrādās dziļa seksuāla neapmierinātība sabiedrībā un tās radīta iedzīvotāju vairākuma histēriska uzvedība. Bērniem rietumu tipa kultūras valstīs pedagoģiskā literatūra pat atzīmē "latenta seksualitātes perioda" esamību, kad no 5 līdz 12 gadiem seksuāli jautājumi vispār it kā neinteresē bērnu, bet pēc tam iesākas "pubertātes periods". Neviena tāda izkropļojuma nevienam bioloģiskam veidam nav, normā tas nav arī cilvēka mazuļiem. Bet perversa kultūra tā spiež uz bērnu, kas izspiež viņam pašu domu par seksualitāti, seksuāls instinkts ilgi tiek apspiests, sublimēts un invertēts, lai 13 gadu vecumā izrautos jau agresīvā formā, kura tad arī sastāda "pubertātes uzvedības" būtību, kuras normā bērnam vienkārši nevajadzētu būt.

    Tādas sašķiebes rezultāts seksuālā audzināšanā ir „invaliditāte” šajā jautājumā uz visu dzīvi. Mūsu laikabiedru vairākums neiztēlojas sev seksualitātes realizāciju citādi kā histēriski-agresīvās formās, 60% vīriešu ap 40.gadiem kļūst par impotentiem, bet 30% sieviešu no paša sākuma jau ir frigidas, 70% ģimenes rietumu valstīs nedzīvo šodien seksuālu dzīvi vispār, nerunājot vispār par tās regularitāti. Šī drausmīgā statistika netiek apspriesta, jo tās apspriešana liktu izdarīt nākamo soli un aizdomāties par visa tā sociālām sekām.
    Bet sociālas sekas ir šādas. 90% mūsu līdztautiešu principā nav gatavi ne tikai aizstāvēt savas intereses, bet arī apzināties tās. 50% mūsu līdztautiešu kaunas ņemt naudu par saviem pakalpojumiem, ja tas nav atalgojums. 90% mūsu līdztautiešu nespējīgi parādīt iniciatīvu nekur. 60% mūsu līdztautiešu nekad nerunā taisnību. 90% līdztautiešu nav spējīgi darīt to, ko grib, un vienmēr mēģina saprast, ko "vajag" darīt (neaizdomājoties, kam vajag, lai tie tā darbotos). Tā nu ir tā dziļā iekšķīgā verdzība, kura tur sociālās apakšās "civilizētās pasaules" iedzīvotāju vairākumu, atstājot dzīves priekus tiem, kas nav pilnībā nospiesti ar seksuāli-kulturālu aizliegumu presi.

    Mitoloģija ap "pedofiliju" guļ šīs aizliegumu sistēmas gultnē, maz atšķiroties no citiem tās komponentiem. Tā ir galēji vienkārša. Normālam cilvēkam seksuāla mīlestība pret bērnu ir viņa dzīves instinkta dabiska izpausme. Bērnam ir nepieciešama šī mīlestība, tas ir predestinēts bioloģiski. Maigums, glāsti, skūpsti, spēles, smaidi un saskatīšanās - viss tas ir nepieciešams normālai bērna augšanai un attīstībai, lai no viņa neizaugtu rigīdais "cilvēks futlārī", patoloģisks melis un beziniciatīvs lempis. Bērnībā nesaņemošs pietiekami daudz mīlestības bērns hroniski slimo un slikti attīstās.

    Bet ja bērns normāli attīstīsies, jutīs savu vajadzīgumu, viņš pakāpeniski sāks apzināties arī savas intereses. Bet tad no viņa sanāks slikts vergs. Vai vispār nesanāks vergs. Un tāpēc pašā kultūras sistēmā, kura audzina vergus, ir iekļauta mitoloģija, kas pamato aizliegumu uz normālu cilvēcisku jūtu izpausmi pret bērnu.
    Piemēram, tiek uzskatīts, ka agri dzimumsakari ļoti traumē bērna dvēseli un lauž viņam dzīvi. Īstenībā, fakti vairāk liecina pretējo. Merilina Monro, piemēram, sāka dzimumdzīvi 7 gadu vecumā ar 50 gadīgu kungu. Nevar sacīt, ka tas slikti atspoguļotos uz viņas veselības, psihes vai karjeras. Un ja aplūkojam elites pārstāvjus, kuri ir „izveidojuši” sevi paši, tur tas drīzāk ir likums, nekā izņēmums. Pretēji, redzot neirotisku dāmu, kas izskatās 30 gados uz 40, un dzīvojošu pēc principa "sapuva, nokalta, toties šķīsta", saproti, ka viņai dzīve ir salauzta tieši tāpēc, ka dzimumdzīve nav iesākta ne tikai laikā, bet bieži nekad.

    Bet pats galvenais - parasti pedofilās attiecības i nesatur tieši dzimumsakarus. Seksualitāte attiecībā pret bērniem izpaužas parasti caur dažādām maiguma formām, glāstiem, atbalsta, ieinteresētības izpausmes. Ieinteresētības izpausme - visticamāk pedofilo attiecību galvenā komponente. Vecāki - parasti arī sistēmas upuri, ir kompleksu varā, ne tikai neatlicina bērniem pietiekami daudz glāstu un maiguma, bet arī nedod tiem just to vajadzību. Rezultātā mūsdienu bērnu vairākums aug ar pamestības izjūtu. Pieaugot šī izjūta saglabājas, radot nepabeigtu atkarīgu psihi. Ar tādu cilvēku ir viegli manipulēt, ir viegli to „iebūvēt” sistēmā. Pretēji, bērna saskarsme ar viņā ieinteresētu pieaugušo, palīdz bērna psihes briedumam, sevis atskārsmei, savu interešu apjausmai, sekmē pašpietiekamas personības rašanos. Tieši tādēļ praktiski visiem elites pārstāvjiem, kuri ir „izveidojuši” sevi paši, bērnībā bija kaut kādi pedofila rakstura sakari (ne obligāti tieši seksuālie). Un nekādu neirožu un psihisko problēmu tas to psihē nav atstājis, kā rāda reālas psihoterapeitiskas prakses daudzgadējs apjoms. Un neveiksminieki un neirotiķi ir drīzāk pedagogu nekā pedofilu upuri.

Kas     īstenībā rada nopietnu traumu bērna psihei? Tā ir varmācība. Un šī varmācība var būt gan seksuāla, gan ne seksuāla rakstura. Jebkurā gadījumā bērnu neirožu avots - tas ir agresijas akts, kuru piedzīvojis bērns no pieaugušā puses. Bērna izvarošana mūsu sabiedrībā ir visai bieža lieta. Bet izvarošanai šai nav nekāda sakara nedz ar seksualitāti, nedz vēl jo vairāk ar pedofiliju. Izvarošana ir agresijas akts, bet agresiju rada tieši jebkura veida seksuālie aizliegumi. Un par tādas maniakālas agresijas upuri bieži kļūst bērns. "Pedofilās mitoloģijas" galvenais uzdevums - noslēpt reālu lietu stāvokli, ka bērnus izvaro nevis pedofili, bet gan standarta audzināšanas dabiski produkti - maniaki, kuriem normālas seksualitātes izspiešana noveda pie tā, ka tie uz šādu normālu seksualitātes izpausmi nav spējīgi, un seksuāla uzvedība tiem var izpausties tikai vardarbīgās formās.

    Pretēji, kad represīvu institūciju redzeslaukā nonāk īsts pedofils, bērni-partneri parasti visiem spēkiem aizstāv viņu, jo nekad nav redzējuši no viņa neko sliktu (bet labo bieži tikai no viņa arī redzēja). Beigās, protams, tie viņu parasti nodod, jo tiek pakļauti spēcīgam presingam, un ar iepriekšējo audzināšanu sagatavoti nodevībai. Šeit likt bērnam nodot - sistēmai ir principa lieta, jo tā pilda svarīgu pedagoģisku funkciju: jo vairāk tu esi nodevis, jo labāks no tevis iznāks vergs, jo vienkāršāk tu nodosi sevi un savas intereses.

    Es maz biju aizdomājies par pedofilijas tēmu, jo pats neredzu seksuālus objektus līdz 18 gadu vecuma robežām, un tāpēc pedofilu interese par mazgadīgajiem bija man nesaprotama. Aizdomāties par šo problēmu man lika dažus gadus atpakaļ diezgan anekdotisks notikums. Kad es 2003.gadā izvirzījos par kandidātu Sanktpēterburgas (tad vēl gubernatoru it kā vēlēja, nevis atsūtīja) gubernatoros, manā kāpņu telpā tūlīt pat izplatīja skrejlapu par to, ka esmu briesmīgs pedofils, no kura ir jāsaudzē bērnus, un ka mani šajā sakarā meklē milicija. Kaimiņi apgalvo, ka pie šīs skrejlapas viņiem nebija nekāda sakara. Es tiem ticu. Nezinu, vai ticēja skrejlapas lasītāji, ka milicija nevar atrast kandidātu gubernatoros, kas dzīvo pieraksta adresē, bet par šā notikuma vienīgām sekām kļuva tas, ka kaimiņu zēns padsmitnieks no komunālā dzīvokļa, sāka sagaidīt mani kāpņu telpā vai pie lifta, ķert manu skatienu, mēģināt iepazīties un vispār visādi pievērst sev uzmanību. Tā kā aizdomas provokācijā atkrita gandrīz uzreiz, es aizdomājos par tamlīdzīgas bērna uzvedības motīviem.
    Motīvus šos labi izskaidro anekdote par 90.gadu bērnu stāvokli:
    - Tēt, tēt, es ēst gribu!
    - Bet es tavos gados gribēju kļūt par kosmonautu!

    70-jos gados bija diezgan attīstīta bērnu ārpusskolas nodarbību sistēma, un ģimenes krīze nebija iegājusi tik tālu. Bet jau tad parādījās, un 80-jos gados sāka ātri augt pamesto bērnu slānis, kas izjuta savu „nevajadzību”. Es bērnībā neizjutu uzmanības deficītu ģimenē un sabiedrībā, tāpēc izaugu par diezgan dzīvespriecīgu puisēnu. Bet jau tad es bieži satiku puišus, kas cieta no pamestības izjūtas. Šiem puišiem ļoti populārs bija Cojs, kas dziedāja par tieši šā slāņa jūtām, pie kura pats piederēja. Un šodien tieši Cojs jaunatnei ir daudz populārāks, nekā bija 80-jos gados, kaut arī vairākums toreizēja roka pārējo elku jau sen ir aizmirstībā. Tas nozīmē, „zaudēto” bērnu ir kļuvis vairāk.
    Pamestie meitenes un zēni meklē uzmanību, bet pieaugušie vairās no tiem, baidās, ienīst, norobežojas ar mītiem par to izvirtību un iedzimto noziedzību. Bērnu vairākumam ne tikai ir atņemta pieaugušo uzmanība, bet viņi arī saduras ar to naidīgumu pret sevi. Ar pieaugušiem, kuri izauguši vergu audzināšanas sistēmā ar tās mītiem par pedofiliju un bērniem, kuri ir sliecīgi uz noziedzību.

    Un tikai pedofili skatās uz bērniem bez šā naidīguma un niknuma. To seksuālā tieksme liek tiem skatīties uz bērnu kā uz personību, formē neliekuļotu uzmanību un interesi par šo personību. Bērns bieži pirmoreiz ar tādu cilvēku jūt savu vajadzīgumu, instinktīvi meklē, bet reti atrod tādu partneri. Vēl retāk tādi „romāni” turpinās pietiekami ilgi, lai dotu bērnam visu, ko viņam vajag: palīdzību, aizstāvību, partneri atklātām sarunām, padomnieku sarežģījumos, kas ir neizbēgami bērnībā.

    Kad es aizdomājos par šo faktu, es pēkšņi atklāju savu paziņu starpā pietiekami daudz pedofilu. Es sāku izjautāt viņu bijušos partnerus, kuri jau kļuvuši pieauguši, par to, ko tie domā par saviem bijušajiem pieaugušajiem „draugiem-partneriem”. izrādījās, ka ne tikai labi domā, bet arī ir ļoti pateicīgi, un līdz tagadnei saglabā ļoti draudzīgas attiecības. Un tad es sapratu, ka esmu kaut ko palaidis garām bērnībā, jo man nav bijis tāds cilvēks.
    Pirmais un acīmredzams, kas metas acīs, - izmisīgas kaukšanas avots cīņā ar pedofiliju un „raganu medības” šajā sfērā atklāti ir nostājusies mūsdienu pasaules galvenā "ļaunuma Impērija" - ASV. Bet aprobežoties ar šā fakta konstatējumu un uzskatīt, it kā viss ļaunums iet no Amerikas, būtu kā vienmēr, vienkāršojums. Īstenībā problēma ir dziļāk un sakņojas vispār sabiedrības psiholoģijā. Vienkārši ASV, kas pārdzīvo dziļu tikumisku krīzi savā vēsturē, šī problēma kļuva asāka nekā citas.

    Histērijas pakāpe, līdz kurai ir novesta šī problēma ASV, patiešām izbrīna. Milzīgi resursi tiek tērēti "drausmīgo pedofilu" meklējumos. Tūkstoši FIB aģentu dien un nakšņo Interneta čatos, tēlojot no sevis "personas, kas nav sasniegušas 21.gadu" (ASV - federālais pilngadības vecums), cerībā, ka kaut kāds lohs trāpīsies uz makšķeres un sarunās caur Internetu satikšanos ar "mazgadīgo". Tam jau ir nozieguma sastāvs un nabaga loham draud tiesa un cietums. Kad populārs psihologs no Krievijas, kas tika pieaicināts amerikāņu ģimenē konsultācijai, sāka sarunu ar bērnu ar to, ka apsēdināja meiteni sev uz ceļa un noglaudīja galvu, pārbiedētais tēvs uzlēca un sāka aizraut visus aizkarus uz logiem. Kad viens Eiropas tūrists uz ielas noglaudīja galvu mazulim, kas kaut ko viņam prasīja, lieta gandrīz beidzās ar tiesu un izsūtīšanu. Tādus piemērus var atrast jau miljoniem.

    Tamlīdzīga neirotiska reakcija uz pilnīgi dabiskām psihiski veselu cilvēka darbībām, ir ne tikai dziļas tikumiskas krīzes, bet arī amerikāņu sabiedrības galēja totalitārisma simptoms. Protams, neirotiskas bailes no pedofilijas eksistē arī citās valstīs. To skaitā arī Krievijā. Bet šeit tās eksistē aizsprieduma līmenī un ne vairāk. Cita lieta, ja šis aizspriedums tiek pacelts valsts politikas rangā. Tāds aizspriedums uzreiz kļūst par fašisma formu, kas nes draudus cilvēcei. Piemēram, tāds aizspriedums, kā antisemītisms, eksistē jebkurā sabiedrībā. Un protams, katram ir tiesības uz jebkuru pārliecību, ieskaitot antisemītiskās. Cita lieta, kad Vācijā Hitlera laikā šo aizspriedumu totalitārais režīms pacēla valsts politikas rangā. Šai kvalitātē tas nesa zaudējumu gan politikas adresātam, gan titulnācijai, visai Vācijas sabiedrībai kopumā, radot krīzi, kura trīs paaudzes uz priekšu atņēma pasaules lielvalsts statusa Vācijai.

Amerikāņu totalitārisms savas tapšanas procesā par upuriem izvēlējās dažas sociālas grupas, tai skaitā arī pedofilus. Šī izvēle pilnīgi loģiska totalitārismam: pedofili patiesi stipri traucē paklausīgu un beziniciatīvas vergu izgatavošanai no bērniem, bet tāpēc pats to eksistences fakts ir naidīgs jebkurai totalitārisma formai. Mūsdienu pasaules divi galvenie totalitārismi - amerikāņu postreiganisms un islāma fundamentālisms - vienādā mērā šodien vajā tās vai citas minoritātes. Un ja islāma fundamentālisms izvēlējās sev tradicionālākas grupas - ebrejus, homoseksuālistus, emancipētas sievietes, tad amerikāņu totalitārismam nācās visu savu neiztērēto zvērīgumu koncentrēt uz pedofiliem, kuriem nav normālu juridisku pārstāvniecību pilsoniskā sabiedrībā, kā tas ir citām minoritātēm.

    Tas fakts, ka Krievijas prezidents var atļauties pastaigas laikā samīļot bērnu un pilnīgi atklāti noskūpstīt viņu vēderiņā, tai laikā kad amerikāņu prezidents var kļūt par impīčmenta upuri, pat ja vienkārši bērnu noglaudīs, ļoti daudz ko runā par politisko režīmu starpību. Pie visiem tagadējā Krievijas režīma trūkumiem, tas izskatās daudz brīvāks, bet Krievijas sabiedrība - būtiski veselāka par amerikāņu. Protams, arī Krievijas sabiedrībā ir vieta atšķirīgu aizspriedumu nesēju burkšķēšanai, bet tā nekādi netiek pacelta valsts politikas līmenī. Pat ja kāds deputāts kārtējo reizi sāktu rukšķēt Domē par cīņu ar pedofiliju un savām aizdomām attiecībā uz bērnu noskūpstījušo prezidentu, tam būtu ne vairāk seku, kā Vasjas Šandibina zināmie demarši, kurš periodiski katrā Domes sesijā gan vienu, gan citu deputātu apvaino pederastijā. Uz tādiem priekšnesumiem visiem būtu garlaicīgi nospļauties, kas arī ir veselīga reakcija uz tiem.

    Cita lieta - ASV Kongresā. Ja vien tur parādītu videosižetu, kā amerikāņu prezidents glauda bērnam galvu (jau noziegums!), bet pēc tam vēl ar viņu par kaut ko sarunājas (ārpus protokola - nu skaidrs - pedofils!), bet pēc tam vēl arī uzrauj zēnam sporta kreklu un skūpsta vēderiņā, - šeit jau būtu impīčments pēc pilnas programmas. Atcerieties, iepriekšējais prezidents (Klintons) gandrīz nonāca zem impīčmenta, kad nejauši noskaidrojās, ka viņš nav impotents un amizējās ar sekretārēm...
    Tātad, Krievijas prezidents cilvēku klātbūtnē noskūpstīja zēnu. Tas nozīmē - skūpstīt bērnus Krievijā drīkst. Tas nozīmē - krievu bērniem ir tiesības uz glāstu. Un var būt paaudze, kura aug pašlaik, būs mazliet brīvāka un iemācīsies smaidīt to smaidu, kuru neredzēsi paaudzei, kas izauga Jeļcina laikā, - paaudzei, kurai ir atņemta bērnība.

    Dotajā rakstā bieži tiek lietots - "zinātnieki noteikuši" vai "pētījumi pierādīja". Pie tam nav dotas atsauces uz konkrētiem zinātniskiem pētījumiem. Lasītājs var iepazīties ar fundamentālu Krievijas Ziemeļu Valsts Medicīniskas Universitātes tiesu medicīnas un tiesības katedru vadītāja, profesora G.B. Derjagina zinātnisku apskatu "Pedofilija", kur ir dotas atsauces.

KOMENTĀRI

Patiešām, fašismam un cīņai ar pedofiliju ir pārāk daudz kopīga, lai uz to aizvērtu acis.
Fašismam ir raksturīgas sekojošās pazīmes:
- Ar antizinātnisku teoriju palīdzību pasaules iedzīvotāju daļas izsludināšana par izdzimteņiem, kurus nepieciešams nīcināt. Agrāk to darīja ar ebrejiem. Bet pašlaik tā izrīkojas ar pedofiliem.
- Masu informācijas līdzekļu izmantošana naida uzkurināšanai - cilvēkiem ziņo melīgus faktus. Tieši tā tiek uzskrūvēta pedohistērija.
- Prasība nēsāt speciālas identificējošas zīmes vajājamajai cilvēku grupai. Hitlera laikā ebreji nēsāja dzeltenas zvaigznes. Pašlaik pilnīgi nopietni daži kongresmeņi ASV aicina pieņemt likumu, kas liktu pedofiliem nēsāt uzrakstu "Esmu Pedofils".
Kastrācija un sterilizācija bija hitleriskās Vācijas galvenā metode. Pašlaik to atjauno attiecībā uz pedofiliem Anglijā un ASV.

Seksuālu noziegumu pieaugums attiecībā pret bērniem.

  
Pēdējos piecpadsmit gados seksuālu noziegumu daudzums pret bērniem aug ar neticamiem tempiem. Ja 1994 g. ASV bija reģistrēti 40 tūkstoši tādu noziegumu, tad 2002 g. jau 200 tūkstoši, bet 2006 g. veseli 500 tūkstoši! Divpadsmit gados seksuāla varmācība pret bērniem izauga vairāk kā 10 reizēs! Pie tam tieši Amerika visaktīvāk cīnās ar pedofiliem, tai ir liels skaits labi sagatavotu specdienestu, tiek izmantotas pašas mūsdienīgākās un stingrākās metodes. Bez lieliem cietuma termiņiem amerikāņu pedofiliem draud ķīmiska kastrācija, jānēsā speciālas aproces, kas signalizē policijai par noziedznieka atrašanās vietu. Kāpēc pedofilija aktīvāk par visu pieaug tajās valstīs, kur ar to visvairāk cīnās? Valstīs, kas ir ekonomiski attīstītas un sociāli labklājīgas? Galvenais cēlonis ir sabiedrības nevēlēšanās saprast problēmas būtību. Saprast mierīgi, bez emocijām, balstoties uz faktiem un zinātniskiem datiem.

    Kas ir pedofilija? Pateicoties dzeltenās preses un bezatbildīgu televīzijas žurnālistu pūlēm, sabiedrībā ir radušies nepareizi, antizinātniski priekšstati par pedofiliju. Tradicionāli pieņemts ir uzskatīt pedofiliju par seksuāla izvirtību, bet pedofilus par neģēlīgu noziedznieku kopu, kas izvaro bērnus.
Tomēr viss ir daudz sarežģītāk.

Pedofilijas masveidība.

   
Pētījums ar fallopletizmogrāfijas (sinonīms fallogrāfija, dzimumtieksmes (libido) un seksuālu traucējumu terapijas efektivitātes definēšanas psihofizioloģiska metode. Izveidots uz dzimumlocekļa apjoma izmaiņu mērījumiem un šo izmaiņu fiksācijas ar aparatūru. Pacientam, kas ir novietots atsevišķā istabā, kā seksuālu stimulu demonstrē erotiskus slaidus vai speciālas videofilmas. Vienlaikus notiek viņa seksuālo reakciju ieraksts ar nākamo atšifrējumu) metodi pierādīja, ka 80% no izmeklētajiem vīriešiem, bērni un pusaudži izsauc seksuālu reakciju.
    Diemžēl sievietēm, dotā metode nav izmantojama. Tomēr pat statistiskie dati vīriešiem rāda, ka pedofilija ir pārāk izplatīta, lai tiktu uzskatīta par parastu perversiju.

Pedofilija kā pēcnācēju aizsardzības instinkts.

   
Pētnieki uzskata, ka pedofilija ir sens instinkts, kas ir orientēts uz bērna aizsargāšanu un audzināšanu. Bez tam, pedofilija ir vērsta uz pusaudžu seksuālo socializāciju. Seksuālā socializācija iekļauj - seksuālo izglītību, seksuālo identifikāciju un pareizas dzimumlomas uzvedības formēšanu, kā arī seksuālo atslābināšanos.

    Pedofilija ir plaši izplatīta pērtiķiem. Pēc zinātnieku novērojumiem, pērtiķu mazuļi sasniedzot pusaudžu vecumu, pastāvīgi kopulē (stājas dzimumsakaros) ar sava dzimuma pieaugušajiem īpatņiem. Tamlīdzīgs "homoseksuālisms" pērtiķu baros ir obligāts. Caur to iziet visi vīriešu dzimtas mazuļi. Bez tam, pieaugušie pērtiķi demonstratīvi kopulē mazuļu klātbūtnē, aktīvi piesaistot tos acīmredzot apmācībai. Visās cilvēka pirmatnējās kultūrās pedofilija ne tikai ir plaši izplatīta, bet arī obligāta. Tas ir caur seksuālām attiecībām ar pieaugušajiem iziet visi cilts bērni. Zēniem tās ir vienmēr homoseksuālas attiecības ar vīriešiem. Līdz mūsdienām pedofilija zeļ Āfrikas un Okeānijas ciltīs. Ir valstis, kur pedofilija neskaitās par noziegumu. Precīzāk, šais valstīs vispār nav tāda jēdziena, jo pieaugušo sekss ar bērniem nav vajājams pēc likuma. Kristīgajā pasaulē šis jēdziens ieguva perversu, noziedzīgu raksturu.

Kristīgajā pasaulē ļoti bieži pedofilija pārtop seksuālā varmācībā vai bērnu seksuālajā ekspluatācijā ar mērķi nopelnīt. Piemēram, bērnus liek tirgot ar savu ķermeni vai piedalīties pornofilmās. Bieži pornofilmās var redzēt pat zīdaiņu fotogrāfijas.

    Kādēļ tas tā notiek?
    Atbildēt uz šo jautājumu var, pētot citu kristīgās pasaules parādību - pedohistēriju. Pedohistērija ir cīņa ar pedofiliem, vai kas cits?
    Par pedohistēriju dēvē sabiedrības histērisko attieksmi pret bērnu seksualitātes jautājumiem un bērnu seksuālām attiecībām ar pieaugušajiem. Pedohistērija sāka attīstīties XX gadsimta beigās un īstā laikā sasniedza neticamu vērienu, aptverot arvien vairāk valstu uz zemeslodes.
    Oficiāli savu mērķi pedohistēriķi redz, kā bērnu aizsardzību no pedofiliem. Tomēr īstenībā pedohistērijai nekādas attieksmes ar bērnu aizsardzību nav.

Visi pedohistērijas ideologi paši ir pedofili.

   
Visi aktīvie cīnītāji ar pedofiliju un bērnu pornogrāfiju paši it izteikti pedofili. Tie darbojas pēc principa - lamājiet pedofilus un tad uz tevi nepadomās.
To var apstiprināt jebkurš psihologs. Atcerieties parunu "kas kam sāp, tas par to i runā"? Tas tieši raksturo „pedofobus”, kā dēvē cīnītājus ar pedofiliju Interneta tīklā. Šeit runa neiet par tiesībsargājošas sistēmas līdzstrādniekiem, kuri vienkārši ir apmuļķoti ar vispārējo histērisko noskaņojumu un godīgi izpilda savu darbu.

    Īpašu pedohistēriķu un pedofobu kategoriju sastāda bērnu vecāki ar tieksmi uz asinsgrēku. Tādi vecāki izjūt seksuālu tieksmi uz saviem bērniem. Bet tajā tie nevar atzīties pat sev, jo asinsgrēks ir pats briesmīgākais seksuālais noziegums. Tādēļ tādi vecāki, lamājot pedofilus, cenšas pierādīt sev un visai pasaulei - Mēs esam NORMĀLI!
    Diskutēt ar pedofobiem ir veltīgi, jo sava seksuāla netikuma apmāti, tie nav spējīgi uztvert loģikas un saprāta argumentus. Vai negrib uztvert tādus argumentus.

    Sabiedrības uzskatus viegli formē masu informācijas līdzekļi un televīzija. Pedofobu histēriju aktīvi atbalsta feministes, kas redz katrā vīrietī varmāku. Tāpēc visspēcīgāk pedohistērija ir attīstīta ASV, kur īpaši daudz karojošo sieviešu-feministu.
    Vai pedofobi ir norūpējušies par bērnu likteni?
    Apmierinot savu seksuālo interesi, pedofobi pilnīgi neinteresējas par reāliem bērnu likteņiem. Pedofobam bērns ir tikai lieta, instruments, lai apmierinātu savas tieksmes. Tāpat bērni arī ir vienaldzīgi pasīviem pedohistērijas dalībniekiem.
 
 

Lūk, bērna stāsts, kurš cietis no seksuāla nozieguma:

  
"Es aizbēgu no mājās un dzīvoja uz ielas. Mājās dzēra, un es turp nedrīkstēju. Pēc tam mani uzņēma viens cilvēks, un es dažus mēnešus dzīvoju pie viņa. Pēc tam viņu arestēja. Es biju mazs muļķis, un devu liecības, kuras no manis pieprasīja. Mani nosūtīja uz bērnunamu un visi uzzināja par mani un to cilvēku. Man puiši sacīja, ka es esmu caurais, gailis. Es nedrīkstēju ēdamistabā sēdēt pie galda ar citiem, aiztikt ēdienu, cigaretes. Vecākie puiši mani katru dienu drātēja pakaļā... . Es tā vairāk nevarēju izturēt, aizbēgu pavisam. Es labāk būšu uz ielas, atpakaļ bērnunamā neatgriezīšos."

    Pieaugušais, kurš deva pajumti puikam tika sodīts, bet bērnu pakļāva pastāvīgai grupveida izvarošanai bērnunamā. Pēc kam bērns nokļuva uz ielas un nosala ziemā uz bēniņiem. Tādu piemēru masa. Pedofila sodīšanu vienmēr liek augstāk nekā bērna intereses, kuras itin bieži pavisam neņem vērā. Upurēt bērnu pedofila sodīšanas dēļ ir neloģiski un nehumāni.
    Bez tam, zinātnieki ir konstatējuši, ka psiholoģisku traumu bērns gūst nevis no pedofila, bet gan izmeklēšanas un tiesas procedūru laikā.
    To apstiprina liels skaits psihologu pētījumu. Tādējādi pedofila sodīšana ir vēlama sabiedrībai, kura kāro „asiņu”, bet tā ir galēji traumatiska bērnam. Tādēļ daudzi vecāki, kas reāli vērtē situāciju, nepaziņo policijā, uzzinot, ka to bērns ir stājies seksuālos kontaktos ar pieaugušajiem. Tie vienkārši atrod citus ceļus un metodes, kā turpmāk izbēgt no šiem kontaktiem (piemēram - vienkārši aizved bērnu projām uz citu apvidu). Un pie tam, bez histērijas.

Mīti par pedofiliju.

   Pedofobi un pedohistēriķi izplata virkni antizinātnisku apgalvojumu savas darbības attaisnojumam. Šo apgalvojumu pamātā nav nekādu zinātnisku pētījumu. Tomēr tie ļoti bieži skan no televizora ekrāna un ņirb uz avīžu lapaspusēm.

Lūk, šie apgalvojumi:

    MĪTS 1. Sekss ar pedofilu iespaido bērna nākamo seksuālo orientāciju.
    Tā nav patiesība. Pētījumi parādīja, ka zēnu un vīriešu homoseksuālas attiecības neiespaido bērnu nākamo seksuālo orientāciju. Bērni, kam bija homoseksuāli sakari ar vīriešiem, nekļūst par homoseksuālistiem. Vēl jo vairāk, tādi bērni izaug veselāki seksuālā plānā un izveido noturīgākas ģimenes. Šis mīts ir izveidots uz seksuālās orientācijas formēšanas mehānismu pilnas neizpratnes pamata.

    MĪTS 2. Sekss ar pieaugušo rada bērnam psiholoģisku traumu, bet kad bērns izaugs, šī trauma var padarīt viņu par pedofilu.
    Šis mīts parādījies ir tāpēc, ka apcietinātie pedofili, cenšoties iežēlināt tiesu, sevi iztēlo kā seksuālas varmācības upuri bērnībā. Tomēr anonīmas pedofilu interneta aptaujas nav atklājušas tādu atkarību. Vēl jo vairāk, pedofilu vairākumam saskaņā ar aptaujām, vispār nav bijis seksuālu kontaktu ar pieaugušajiem.

    MĪTS 3 Bērns uztver seksu ar pieaugušajiem kā asinsgrēku.
    Tomēr liels skaits cilvēku aptaujas, kam bērnībā bija seksuāli kontakti ar pieaugušajiem, to neapstiprina. Vēl jo vairāk, aptaujāto vairākums, tādus kontaktus vērtē pozitīvi. Ļoti bieži bērns pats tiecas uz seksu ar pieaugušajiem. Bet seksu ar saviem vecākiem bērns negrib nekad.


Kāpēc pedofilu rodas arvien vairāk?

   
Tieši sabiedrības histēriska attieksme pret pedofiliju un aizliegums uz bērnu seksuālām attiecībām ar pieaugušajiem noveda pie pedofilu daudzuma palielināšanās kristīgās valstīs.
    Zēni sākot ar 10-11 gadu vecumu ir hiperseksuāli. To seksuālās vēlmes ir daudz spēcīgākas nekā pieaugušā cilvēka seksuālās vēlmes. Zēniem ir nepieciešama seksuāla atslābināšanās. Vienmuļā sevis apmierināšana - masturbācija, daudziem apnīkst. Gribās partneri. Tā kā dzimumkontakti ar pieaugušajiem ir zem stingra aizlieguma, daudzi zēni stājas seksuālās attiecībās ar draudzenēm vai draugiem, tāda paša vecuma meitenēm un zēniem. Izaugot, tādi zēni kļūst par pedofiliem. Jo stingrāk likums attiecas pret bērnu un pieaugušo seksuāliem sakariem, jo biežāk bērniem nākas meklēt seksuālu atslābumu savā starpā. Jo lielāks to daudzums izaugs ar pedofiliem.
    Kā tas paradoksāli neskanētu, situāciju varētu izlabot pornofilmu caurskatīšana. Tomēr ASV tas ir zem stingra aizlieguma. Tieši tādēļ tur tik daudz pedofilu, kā nevienā citā valstī.

    Kā raksta Doļņiks V.R. (1994: 93-94), "daži baidās, ka kailu cilvēku attēlošana bērnus iespaido negatīvi. Izrādās, tas tālu nav tā. Svarīgākais ir, ka bērns ir kaila cilvēka bērns. Un viņam nepieciešams zināt, kā izskatās pieaugušais kailais cilvēks. Ja viņš tādu informāciju ir saņēmis, viņa interese par to pazeminās. Valstīs, kur "seksuāla revolūcija" notika dažas desmitgades atpakaļ, bērni tagad ir pilnīgi vienaldzīgi gan pret erotiku, gan pret pornogrāfiju. Vēl jo vairāk: tur, kur ar mulāžu un filmu palīdzību vēl pirmajās skolas klasēs iepazīstina ar dzimumorgānu uzbūvi, interese pat tiem tiek zaudēta uz dažiem pašiem "bīstamākajiem" gadiem.
    Krievijā pornogrāfija bērniem ir pieejama. Praktiski visi bērni ap 11.gadu vecumu skatās pornogrāfiju. Tieši tādēļ pašlaik pedofilu Krievijā ir daudz mazāk nekā ASV.
    Liktos, saskaņā ar seksuālas orientācijas formēšanas teoriju, stājoties homoseksuālos kontaktos ar pieaugušajiem, zēniem jāizaug par homoseksuālistiem. Tas nenotiek tādēļ, ka vīrieši ir apveltīti ar "stop-relīzeriem", kas nepieļauj zēniem iegaumēt tos kā dzimumpartnerus.

Seksuāli noziegumi pret bērniem.

    Tieši kristīgajā pasaulē plaši izplatās tādi seksuāli noziegumi, kā izvarošana un seksuāla ekspluatācija. Tieši kristīgajā pasaulē pedofili kļūst par maniakiem, pornogrāfiem un suteneriem.

    Cēlonis ir virspusē.
    Par pedofiliem nekļūst 30-40 gadu vecumā. Pedofilija izpaužas 10-11 gadu vecumā, bet indivīds to apzinās 13-14 gadu vecumā. Viņš apzinās, ka viņu seksuāli pievelk tādi paši un jaunāki bērni. Tas ir, daudzi zēni 14 gados apjauš, ka ir pedofili. Bet sabiedrība galēji negatīvi izturas pret pedofiliem. Tos uzskata par "nelietīgiem kropļiem, kuriem ir jānocērt pautus". 14 gadu vecumā zēns uzzina, ka viņš ir nelietīgs kroplis. Viņš ļoti pārdzīvo, bet neko nevar izdarīt. Viņš ir spiests no visiem slēpt savu seksuālo orientāciju. Saprotot, ka sabiedrības morāle noraida viņu, zēns sāk noraidīt sabiedrību un tās morāli. Viņam formējas noziedznieka psiholoģija. Amerikā 17% seksuālo noziegumu pret bērniem veic pusaudži-pedofili. Šie noziegumi atšķiras ar galēju nežēlību. Sabiedrības histēriskas attieksmes dēļ pret pedofilijas problēmām no bērniem-pedofiliem izaug seksuāli noziedznieki. Konstatēts, ka aptuveni 30% zēnu jau 12 gados ir kļuvuši par pedofiliem. Tādēļ ir liela varbūtība, ka jūsu mazais dēls ir pedofils. Bērni-pedofili slēpj savu orientāciju no visiem, tai skaitā no vecākiem. Amerikāņu sabiedrībā ir zināms daudz gadījumu, kad vecāki, uzzinot par to, ka to dēls ir pedofils, atteicās no bērna. Un bērnu tad nosūta bāreņu patversmē. Bez tam, ir zināms, ka pedofilija praktiski neārstējas.

   Lūdzu, dodiet atbildi uz trim jautājumiem:

  
- Jautājums pirmais. Vai Jūs esat gatavi, uzzinot, ka Jūsu 14-gadīgais dēls ir pedofils, "nocirst viņam pautus?"
    - Otrs jautājums. Vai Jūs esat gatavi, uzzinot, ka Jūsu 14-gadīgais dēls ir pedofils, sūtīt viņu cietumā, lai viņu tur "dienām un naktīm drāztu mutē un pakaļā?"?
    - Jautājums trešais. Vai Jūs esat gatavi, uzzinot, ka Jūsu 14-gadīgais dēls ir pedofils, "nogalināt viņu"? Ja Jūs tam esat gatavi, tad varat kuplināt pedoapkarotāju rindas. Ja neesat gatavi, tad varat cīnīties par mūsu bērnu nākotni, jo:
Pedohistērija ir ne kas cits, kā jauna fašisma forma, kura parādījusies uz planētas.

Fašismam ir raksturīgas sekojošās pazīmes:

 
  - Ar antizinātnisku teoriju palīdzību, zemeslodes iedzīvotāju daļas pasludināšana par izdzimteņiem, kurus vajag iznīcināt. Agrāk to darīja ar ebrejiem. Bet pašlaik tā dara ar pedofiliem.
    - Masu informācijas līdzekļu izmantošana naida kurināšanai, tiražējot melīgus faktus. Tieši tā tiek uzkurināta pedohistērija.
    - Speciālu identificējošo zīmju nēsāšanas prasība vajājamajai grupai. Hitlera laikā ebreji nēsāja dzeltenas zvaigznes. Pašlaik pedofiliem pieprasa nēsāt uzrakstu "Esmu Pedofils".
    - Kastrācija un sterilizācija bija hitleriskās Vācijas galvenā metode. Pašlaik to atjauno attiecībā uz pedofiliem Anglijā un ASV.
    Jau pašlaik Krievijas Domē daži deputāti sāk klaigāt par pedofilu piespiedu kastrāciju.
    Tomēr pedohistērija ir bīstamāka nekā hitlerisms, jo ved pie civilizācijas bojāejas.
    Jau pašlaik valstīs, kur aktīvi vajā pedofiliju un uzkurina pedohistēriju, ir redzamas šādas politikas sekas. Amerikā 12 tūkstošus cilvēku gadā nogalina pusaudži ar šaujamieroci. Īpaši 'modē' ir apšaudes skolās. Amerikā gadā izvaro 500 tūkstošus bērnu. Dānijā un Francijā notika grautiņu viļņi, kuru galvenie dalībnieki bija pusaudži. Krievijā pusaudžu noziedzība ieguvusi plašu vērienu. Pēc UNICEF datiem par bērnu labklājību, Anglija un ASV atrodas pēdējā vietā. Pie tam šīs valstis ir pirmās antipedofilās histērijas uzkurināšanā un likumu bardzībā attiecībā uz pedofiliem. Ir grūti nesasaistīt šos divus faktus.

Kāpēc tas ir izsaukts tieši ar pedohistēriju?

    Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pusaudži ir asociāli un neuztver pieaugušo autoritāti. Tiek uzskatīts, ka tas ir normāli. Tāda situācija izveidojusies visās kristīgajās valstīs. Psihologi ir izdomājuši tam izskaidrojumus. Tomēr tas pavisam nav normāli.
T    o dēvē par plaisu starp paaudzēm. Tā ir situācija, kas kā audzējs „izēd” civilizāciju. Mums draud pusaudžu dumpis, asiņains un nesaudzīgs. Darba pieredze ar pusaudžiem rāda, ka pretēji -tie var būt apveltīti ar augstu pilsonisku apziņu. Ka pieaugušais pusaudzim var būt liela autoritāte. Ja tas ir godīgs pieaugušais, kurš mīl pusaudzi.
    Problēma ir tajā, ka pedofilija - tas ir instinkts, kas ir ielikts bērna aizsardzībai un audzināšanai. Cīnoties ar pedofiliem, mēs iznīcinām visus, kam nav vienaldzīgi bērni. Pētījumi internetā parādīja, ka visi īstie pedagogi īstenībā ir pedofili. Jā - tie, kuri mīl bērnus. Ka bērni nav vajadzīgi nevienam, izņemot pedofilus. Ka bērni bieži nav vajadzīgi pat personīgajiem vecākiem.
    To pierāda interneta saitu trafiks, kas ir veltīti bērnu problēmām. Vecāki apmeklē tādus saitus tikai kamēr bērni ir mazi. Jo pieaugušāks ir bērns, jo mazāk vecākiem ir par viņu intereses. Ieejiet jebkurā interneta forumā vecākiem un pārliecinieties paši. Ieejiet jebkurā grāmatveikalā. Jūs atradīsiet desmitiem žurnālu tipa "Mans mazulis", kas ir veltīti krūts vecuma bērniem. Jūs neatradīsiet nevienu žurnālu vecākiem par skolniekiem vai pusaudžiem. Piedāvājumu diktē pieprasījums. Tādēļ bērni nav vajadzīgi pat personīgajiem vecākiem.
    Izmantojot cīņu ar pedofiliem, tiek iznīcināti pedagogi. Jau pašlaik to ir katastrofāli maz, tāpēc, ka strādāt ar bērniem paliek bīstami. Jebkuru var apvainot pedofilijā, bet pēc tam sūtīt uz nārām. Pie tam pieaugušo „iesēdina”, bet bērnus kropļo.

Lūk, fragments no tāda stāsta: ...es tikai dzirdēju, kā visu nakti uz policijas nodaļu vadāja bērnus, kuri raudāja un teica, ka neko nesaprot. Lūk, daļa no vienas «nopratināšanas», kuru es dzirdēju, sēžot kamerā, tāpēc, ka ļoti skaļi to veda.
Pratinātājs: «Tu domā, ka viņš tikai tevi drātēja?»
Zēns, ar asarām: «Taču nedrātēja viņš nevienu!»
Pratinātājs: «Ka tu viņu aizstāvi? Visi puiši jau ir atzinušies, tu vienīgais klusē. Tu gribi kolonijā?»
Zēns: «Negribu».
Pratinātājs: «Tad saki, ka viņš tevi drātēja. Nebaidies, neviens neuzzinās.»
Pēc tam skaļi raudošo puisi sēdina kamerā, un viņš tur sēž vairākas stundas.
Tās ir parastās metodes, kas tiek pielietotas pret bērniem.

    Vēl jo vairāk, sabiedrības apziņā jau ir iestiprinājusies doma, ka jebkurš vīrietis, kas strādā ar bērniem, ir konspirējies varmāka un izvirtulis. Kāpēc gan citādi viņš ar tiem strādā? Atzīstieties, Jūs taču arī tā domājat?
    Bet tās ir nav Jūsu domas. Tās Jums iedvesa. Iedvesa ar televīzijas pārraižu un avīžu rakstu palīdzību.
    Tomēr drīz patiešām tā būs, jo neviens negrib riskēt ar savu dzīvi un strādāt ar bērniem.
    Lūk, piemērs. Vienā jaunatnes vasaras nometnē notika skandāls grupā, kurā bija 12 - 16 gadus veci puikas. Dienas kārtība noteica visiem katru vakaru pirms gulētiešanas mazgāties dušā. Izrādījās, ka šīs kopējas mazgāšanās laikā, vecākie puiši lika jaunākajiem «apkalpot» sevi - masturbēt tiem, kā arī veikt orālas darbības, un brīžiem pat anālas.

    Viens no jaunākajiem puikām izstāstīja par to vecākiem.
    Kad sāka izmeklēt šo notikumu, atrada „grēkāzi”. Noskaidrojās, ka vienības pedagogs, pirmās iepazīšanās laikā ar dienas kārtību nometnē, sacīja apmēram šādi: «nav noslēpums, ka jūsu vecumā visi masturbē, parasti tualetē vai gultā. Tas nav higiēniski, to labāk ir darīt dušā, pēc tam noskalojot spermas atliekas...»
    Sacīja viņš to no labākajiem pamudinājumiem - vadoties no zēnu personiskas higiēnas apsvērumiem, kā arī tāpēc, ka gultas veļu nometnē mazgāja uz vietas, un aukle vienreiz pažēlojās, ka vecāko puišu gultas veļa ir vienmēr aptraipīta ar spermas plankumiem.
T    o, ka tas novedīs pie kolektīviem masturbācijas aktiem, ar jaunāko puišu piespiešanu apkalpot vecākos, pedagogs pat neiedomājās.
    Nometni likvidēja, pedagogu gandrīz notiesāja - ilgi vazāja pa visām instancēm. Galarezultātā aizliedza nodarboties ar pedagoģisko darbību. Bet «tautas baumas» paspēja nokristīt viņu jau par pedofilu un zilo. Un viņam ar visu ģimeni (bet viņam pašam ir divi bērni), nācās mainīt dzīvesvietu tālāk no šī apvidus.
Lūk, tā, viens nepiesardzīgs vārds var cilvēkam izkropļot dzīvi. Bet kur ir pārliecība, ka tieši pedagoga sacītais noveda pie tādām sekām?

    Mēs lielākoties visi esam pedofili, jo mīlam bērnus. Pedofilija tulkojumā no grieķu valodas ir mīlestība pret bērniem. Krievija nav vēl iebāzusi galvu pasaules pedohistērijas cilpā. Bet tā ir ļoti tuvu tai.

    Pusaudžu seksuālā enerģija pilnīgi dažādi tika izmantota militāros un politiskos mērķos dažādās civilizācijās. Vispārcilvēciskas vērtības šai svarīgajā sfērā nekad neeksistēja. No visu iespējamu noviržu pilnīgas brīvības līdz pilnīgam aizliegumam pat "pareizām" attiecībām līdz noteiktam vecumam.

    Šeit rodas cits jautājums. Atšķirībā no citām kultūrām, kur ne tikai nav aizliegtas pieaugušo un bērnu seksuālā mijiedarbība, bet pat pretēji - visādi tiek atbalstīta, jo tiek uzskatīts, ka tas iet paaugošajai paaudzei par labu, kristīgajā kultūrā, kas iet ortodoksālu puritāņu pavadā, gadsimtiem tika izdomāti dažādi tabu un aizliegumi (atcerēsimies kaut vai vajāšanas par masturbāciju, kuru uzskatīja gan par izvirtību, gan slimību, gan vispār par noziegumu).
Ņemsim kaut vai vecuma cenzu - ko tas pauž? Katrs cilvēks taču nobriest psiholoģiski un fiziski dažādi. Viens 14 gados (īpaši meitenes) izskatās uz visiem 20, bet cits 18 gados vēl pavisam bērns...

    Kā mēs varam redzēt no tabulas augstāk, tad dažādu valstu likumdevējiem šajā jomā (tā saucamais piekrišanas vecums - vecums, no kura ir atļautas seksuālās aktivitātes) ir atšķirīgi vecuma traktējumi. Kas vienās valstīs ir atļauts no 12 gadu vecuma (Čīle, Spānija), 14 - Igaunija, 15 - daudzās Eiropas valstīs, bet citās tikai no 16 - Krievija, Latvija, un pat 18 - Portugāle. Un tas ir mūsu laikmetā, kad zinātnieki jau no XX gadsimta vidus ir atklājuši, tā saucamo akcelerāciju - daudz ātrāku pusaudžu nobriešanu, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm.

    Un protams, ka šie voluntāri noteiktie vecuma cenzi ir bāze dažādām spekulācijām un „likumīgām” vajāšanām.
    Un vai nav bērna seksualitātes apslāpēšana, faktiski viņa cilvēka tiesību pārkāpums? Ierobežojot viņu no visa, kas ir saistīts ar seksualitāti, mēs panācām pretēju efektu - ļaunu cilvēku skaita pieaugumu, kas nav spējīgi adekvāti uztvert apkārtējo pasauli un citus cilvēkus. Un viena no sekām - mežonīgā pedohistērija.

    Kāpēc sabiedrība tik agresīvi ir noskaņota pret šiem cilvēkiem? Šī neatzīšana ir izveidota uz pedofila tēla, kā tāda morāla kropļa, kas ložņā ar nazi ap skolām un bērnudārziem. Viennozīmīgi sadists un varmāka. Bet tāda pārliecība neatbilst patiesībai. Īstenībā pedofili bieži ir cilvēki ar daudz augstāku intelektu, nekā daudziem "normāliem" sabiedrības pārstāvjiem. Tie tāpat var izjust mīlestību, maigumu un pārējās jūtas, bet ja šīs jūtas ir virzītas uz meitenēm un zēniem, kas nav sasnieguši piekrišanas vai laulību oficiāli noteikto vecumu, tad tā nav viņu vaina. Protams, to starpā ir padibenes, bet vai tad mazums varmāku un slepkavu ir starp tiem, kas dod priekšroku nobriedušām sievietēm? Daudz vairāk.
    Galvenais šeit skaidri norobežot jēdzienu - sekss ar bērniem, kas nav sasnieguši dzimumbriedumu, ir kroplība, un tādus ir jāārstē vai jāsoda; bet seksuālas attiecības ar sasniegušiem dzimumbriedumu, ir seksuāla priekšrocība, un ir sodāma tikai varmācības gadījumā, t.i., darbības, kas ir veiktas pret indivīda gribu, un tātad tikai šajā gadījumā izveidojas saikne "noziedznieks - cietušais".

    Cits jautājums ir vindzimuma attiecības. Kaut arī pētnieki vēl XX gadsimta vidū (piemēram, Alfreds Kinsi) ir atklājuši, ka cilvēku vairākums ir biseksuāli, pārsteidz, ka tas neatlaidīgi oficiāli tiek noklusēts. Nesen Internetā tika veikta anonīma aptauja par seksa tēmām (piedalījās vairāk kā 2500 respondentu). Jautājumu starpā bija tādi: "Vai tev ir bijušas kaut reizi dzīvē seksuālas attiecības ar sava dzimuma pārstāvi?" un " Vai tu fantazē par seksu ar kādu no sava dzimuma pārstāvjiem?". Tad lūk, vairāk kā 50% vīriešu un sieviešu (aptaujā piedalījās cilvēki no 12 gadu vecuma, pašam vecākajam aptaujas dalībniekam bija 67 gadi) uz pirmo jautājumu atbildēja apstiprinoši. Bet uz otro apstiprinoši atbildēja apmēram 90% vīriešu (vecuma grupā no 16 līdz 25 gadiem, šis rādītājs sasniedza gandrīz 100%!), un 80% sieviešu! Bet par kaut ko tas taču liecina?
Mazākais vecums, kad bērns kļūst par krimināllikuma subjektu dažās valstīs, kur ir vismaz 10 miljoni bērnu, kas jaunāki par 18 gadiem *
Alžīrija
13
Argentīna
16
ASV **
7
Bangladeša
7
Brazīlija ****
18
Dienvidāfrika
7
Ēģipte
15
Filipīnas
9
Francija
13
Indija
7
Indonēzija
8
Itālija
14
Irāna ***
9
Japāna
14
Korejas Republika
12
Krievijas Federācija*****
14
Ķīna
14
Lielbritānija (Anglija)
10
Lielbritānija (Skotija)
8
Maroka
12
Nigērija
7
Pakistāna
7
Taizeme
7
Turcija
11
Ukraina
10
Vācija
14
Vjetnama
14
   Tādas pašas atšķirības ir dažādu valstu likumdevēju uzskatos par bērnu kriminālatbildības vecumu. Tas vēlreiz apstiprina, ka uzskatos par bērnu rīcībspēju ir daudz voluntārisma.
    Kriminālatbildības vecums ir vecums, kad bērnu var atzīt par atbildīgu par nodarījumu un, atzīstot par vainīgu, sodīt par to pēc krimināllikuma. Kriminālatbildības iestāšanās vecums dažādās valstīs var ļoti atšķirties.
    ** Vecumu nosaka pavalsts (štats), vairumā pavalstu pēc vispārējām tiesībām minimālais vecums ir 7 gadi.
    *** 9 gadi meitenēm, 15 zēniem.
    **** Oficiālais kriminālatbildības iestāšanās vecums; no 12 gadu vecuma bērna darbības ir pakļautas nepilngadīgo tiesvedībai.
    ***** Dažiem noziegumu veidiem kriminālatbildības iestāšanās vecums no 16 gadiem.

Avoti: CRC ziņojumi par valstīm (1992-1996); Nepilngadīgo tiesības un nepilngadīgo pārkāpumi Centrālajā un Austrumeiropā, 1995; Apvienotās Nācijas, Nepilngadīgo tiesvedības ANO mandātu ieviešana ESCAP, 1994; Gērts Kapelēre, Bērnu tiesību centrs, Ģentes universitāte, Beļģija.

    *  Old enough to be a criminal? Special Protections Progress and Disparity, United Nations
Children's Fund, 1997


    LR Krimināllikuma 11.pants. Vecums, ar kuru iestājas kriminālatbildība

    Pie kriminālatbildības saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Mazgadīgais, tas ir, persona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucams.

    Saskaņā ar Krimināllikuma (stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī) 11.pantu pie kriminālatbildības ir saucama fiziska persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi 14 gadu vecumu. Taču krimināllikumā īpaši nodalīta atbildība nepilngadīgām personām - no 14 līdz 18 gadu vecumam. Ņemot vērā nepilngadīgo personu savdabību, Krimināllikums mīkstina atbildību par viņu izdarītajiem nodarījumiem.

    Latvijas Krimināllikumā ir sastopama paradoksāla situācija. Divi blakus esoši panti ir pretrunā viens ar otru:

160.pants. Vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana.

    Par pederastiju vai lesbiānismu vai dzimumtieksmju citādu apmierināšanu pretdabiskā veidā... (2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas ar nepilngadīgo...
...soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem.

161.pants. Dzimumsakari, pederastija un lesbiānisms ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu.

    Par dzimumsakariem, pederastiju, lesbiānismu vai dzimumtieksmju citādu apmierināšanu pretdabiskā veidā ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu un kura ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, vai ja šo nodarījumu izdarījusi pilngadīga persona,
...soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem.

    Kā zināms pilngadība Latvijā iestājas no 18 gadiem. Tātad vadoties pēc 160.panta var sodīt personu, kas, piemēram, ir savstarpēji masturbējusi ar nepilngadīgo (dzimumtieksmju citādu apmierināšanu pretdabiskā veidā...), bet vadoties pēc 161.panta, to var veikt ar personu, kas ir sasniegusi 16 gadu vecumu...?

Un vēl - daudzi jauc apzīmējumus „nepilngadīgais” un „mazgadīgais”:

Vēlreiz 11.pants. Vecums, ar kuru iestājas kriminālatbildība.

    Pie kriminālatbildības saucama fiziskā persona, kas līdz noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu. Mazgadīgais, tas ir, persona, kas nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucams.

    Tātad vadoties no šīs normas, „nepilngadīgais” ir persona no 14 līdz 18 gadiem?

    Kā redzam, neskaidrību mūsu likumdošanā ir daudz. Tātad iznāk, ka jebkurš to var interpretēt pēc saviem uzskatiem.
    Ja likumdevējs ir pasludinājis, ka bērns ir rīcībspējīgs (atbildīgs par savu rīcību) no 14 gadiem (kriminālatbildības vecums), tad arī visas pārējās likuma normas jāsaskaņo ar šo vecumu (arī seksualitāti skarošās). Tad nebūs divdomību un dažādas interpretācijas.


Krievijas Ziemeļu Medicīnas Universitātes profesora Derjagina zinātnisks pētījums
"Homoseksuālisms. Biseksualitāte" (krievu valodā)